Savukārt centriskajai demokrātu kandidātei Hilarijai Klintonei savā partijā ir stabils atbalsts. Taču, lai tiktu pie nominācijas, viņai bija jāizcīna smagas cīņas ar senatoru Bērniju Sandersu – sociālistu, kura politiskais kurss ir daudz kreisāks un kuram bija liels atbalsts jaunākās paaudzes vēlētāju vidū.
Trampa un Sandersa fenomens liek domāt par to, ka amerikāņu vēlētāji nav mierā ar tradicionālo vēlēšanu piedāvājumu.
Lai arī kurš uzvarētu, amerikāņi būs ievēlējuši savu nākamo prezidentu nevis tāpēc, ka viņiem patiktu šī izvēle, bet gan tāpēc, ka viņiem nepatīk otrs kandidāts.
Līdz šim kandidāti mazāk skaidrojuši, kā atšķiras viņu politiskais piedāvājums, vairāk norādot uz oponenta vājajām vietām: Klintone ir pārliecināta, ka Trampam pietrūkst vajadzīgā temperamenta, zināšanu un pieredzes, lai būtu par prezidentu, savukārt Tramps sauc Klintoni par uzpērkamu politisko oportūnisti.
Lai gan vienīgi paši amerikāņi noteiks, kāds būs vēlēšanu iznākums, viņiem vajadzētu paturēt prātā, ka procesu ar bažām vēro arī pārējā pasaule, un novērotājiem no malas svarīgākais ir nevis jautājums par to, kurš tiks ievēlēts, bet vai ASV būs efektīvs globālais līderis tuvākajos gados.
Ir saprotams, ka daudzas valstis uztraucas, vai Trampa administrācija spēs adekvāti novērtēt globālo jautājumu sarežģītību un neapdomīgi nesagraus esošās stratēģiskās alianses. Tāpat daudzas valstis – neatkarīgi no tā, kurš tiks ievēlēts, – baidās no Amerikas bezdarbības. Vai ASV turpinās fokusēties uz īstermiņa krīžu menedžmentu savās iekšzemes interesēs? Vai arī tā pieņems globālu perspektīvu, kas vajadzīga mūsdienu pasaulei?
Trampa pieeja "Amerika pirmajā vietā" acīmredzot nav saderīga ar ASV ekspansīvo globālā līdera lomu un vedīs valsti izolacionisma virzienā. Savukārt Klintones tieksme rīcību balstīt politiskos aprēķinos nozīmē, ka globālie izaicinājumi tiks risināti lēnām un pakāpeniski. Neviena no pieejām nav gana piemērota pasaulei, kurā valda nestabilitāte un turpinās asinsizliešana. Tas jo īpaši attiecināms uz Tuvajiem Austrumiem – konfliktiem Sīrijā un Lībijā un spriedzes pilnajām attiecībām starp Izraēlu un palestīniešiem.
Reti kuram Tuvo Austrumu iedzīvotājam pietrūkst Džordža V. Buša administrācijas. Mēs joprojām turpinām maksāt augstu cenu par 2003. gada iebrukumu Irākā. Tikpat maz atbalstītāju ir palicis Barakam Obamam, kura veikums šajā reģionā nebūt neatbilst cēlajām idejām un mērķiem, kas tika izteikti inaugurācijas runā un uzrunā Kairā 2009. gada jūnijā.
Nākamajam ASV prezidentam vajadzēs radīt mērķtiecīgus risinājumus ne tikai problēmām Tuvajos Austrumos, bet arī jautājumiem, kas skar visu planētu: klimata pārmaiņas, nabadzība, epidēmijas, terorisms, kodolieroču apjoma palielināšanās un reģionālie konflikti gandrīz katrā kontinentā. Viņš vai viņa pat varētu iniciēt reformas svarīgākajās starptautiskajās organizācijās, piemēram, ANO, kas ir centusies uzņemties globālu vadību pasaulē kopš Otrā pasaules kara.
Nākamajam prezidentam būs arī iespējas izmantot modernās tehnoloģijas cilvēku labā. Gluži tāpat kā drošības jomā, arī tehnoloģiskais un ekonomiskais progress pasaulē iespējams tikai ar aktīvu lielāko resursu turētāju piedalīšanos, kāda ir arī ASV, kurai joprojām ir pasaules lielākā ekonomika un visstiprākā armija.
Lai uzveiktu pagātnes un tagadnes dēmonus un izveidotu taisnīgāku un stabilāku pasaules kārtību, starptautiskās sabiedrības locekļiem jāsadarbojas, pat ja atsevišķos jautājumos to viedokļi atšķiras. ASV nedrīkst ieslīgt izolācijā vai ļaut valsts iekšējām lietām apdraudēt stratēģiskus globālus lēmumus.
Kamēr mēs, novērotāji ārpusē, gaidām ASV prezidenta vēlēšanas, varam vienīgi cerēt, ka viņš vai viņa spēs gūt cieņu savas tautas acīs un uzņemsies gudra, drosmīga līdera lomu uz globālās skatuves.
Tulkojusi Marta Dzintare
Copyright: "Project Syndicate", 2016 – The US Election and the World