Tomēr Rīgas mēra uzsaukums GKR 5. kongresā aizgājušās nedēļas izskaņā, sak, par mums (t.i., Saskaņas un GKR nesatricināmo draudzību) kādreiz rakstīs mācību grāmatās, lika atvērt datoru un gaišu smaidu aprādīt šo vīziju arī citiem ļaudīm.
Skaidrs, ka partijām savos saietos vajadzīgs kāds emocionāls uzstādījums. Kas būtu, ja kongress iesāktos ar garlaicīgu revidenta ziņojumu, ka tik un tik biedra naudu samaksājuši, šitik taisās to darīt un vēl nulle komats kripata netaisās? Tad nāktu vienmuļš statistiķis, kurš ar matemātiskām līknēm pierādītu, ka izpildīts krietni vairāk nekā solīts un tādā garā... Garlaicīgi!
Tamdēļ katra sevi cienoša partija, kā nu prot, veido emocionālu fonu, kas stingrticīgākiem biedriem izspiež pa asariņai, bet citiem – siltuma sajūtu krūšu galos. Tiek dziedāti "Nevis slinkojot un pūstot", "Še, kur līgo...", "Vai tu zini, kas esmu" u.tml. Citē klasiķu vārsmas, gudro spilgtas metaforas un plīvurainus mājienus oponentiem, cildina pašu varoņdarbus kaujās ar tumsas aukām...
Tas pieder pie lietas. Arī te aplūkotā kongresa sākumā skaitītā tēvreize, nesaskanīga dziedāšana no lapiņām un politisko oponentu paļāšana ar virslozungu – ute, nāc priekšā! – nebūtu nekas pārdabisks.
Un tad pasaules telpu pildīja Nila Ušakova slavenā frāze: "Par mūsu draudzību rakstīs mācību grāmatās!" Tas, proti, GKR un Saskaņas sadarbība Rīgas domē, esot īsts Latvijas jaunlaiku fenomens un tāds arī paliks. Mūžīgi mūžos!
Šis uzjundīja dīvainas pārdomas, kuras vēlētos vairāk adresēt ne jau tiem, kuri galvaspilsētas priekšniekus lamā trejdeviņas reizes dienā, bet letiņiem, kuri, skaļi neafišējot, pašvaldību vēlēšanās aiztipina uz iecirkni un klusi, klusiņām par šamajiem nobalso. Jau kuro reizi.
Vispirms. Mācību grāmatās politiķus diez ko necildina vispār. Ja nu vienīgi tādās jaukās valstīs kā Ziemeļkoreja, Turkmenistāna un galu galā – tepat netālu austrumos.
Otrkārt. Ja nu ko tajās grāmatās vajadzētu, tad to, ka Latvijā jau kopš neatkarības atjaunošanas pie varas visu laiku bijusi šā tā salipināta labēji centriska koalīcija. Tā mainījās, daži partijām līdzīgi veidojumi atmiekšķējās un izira, bet manīgākie biedri naigi vien atdzima atkal jaunā homunkulā. Jau 25 gadus.
Ko tur runāt par GKR kongresā piesauktajiem šā tā stiķētajiem septiņiem gadiem Rīgas kopīgā šeftēšanā. Lūk, te gan būtu jautājums spalvu spodrinātājiem kongresā. Tieši viņi sevi taču pasludinājuši par tādiem kā kreisās politikas ceļa gājējiem. Tātad – rakstīs mācību grāmatās, ka 25 vai cik tur gadu laikā Latvijā ne reizi nav bijusi kreisā valdība. Kādēļ? Tas, bērni, jums mājas uzdevums!
Trešā lieta. Rīgas saimnieki neskaitāmas reizes sevi afišējuši kā praktiskos darītājus. Ūdensvadi, mikroautobusi, iekšpagalmi, vešas žāvētāji, veloceliņi. Galu galā praktiskā darīšana K. Barona ielā tā iestrēgusi, ka paliks vēl nākamajām paaudzēm, ko rakstīt mācību grāmatās. Un te Rīgas mērs, tālē vērstu skatienu, vālē vīzijas par iemūžināšanu vēsturē...
Katrs politiķa teikums ir ziņa vēlētājiem. Iespējams, Nils gribējis pateikt, ka nu beidzies bedrīšu lāpīšanas, sociālo māju, atpūtas laukumu un autostāvvietu čeku posms. Pārfrāzējot Krievijas Medveģevu – naudas nav, bet jūs turieties. Mēs lidosim augstākās sfērās. Bet kādās?
Gan Saskaņas, gan GKR vēlētājs ir pieradis pie atlaižu un brīvbiļešu solīšanas (un dažreiz arī došanas, jautājums tik – uz kā rēķina). Viņš būs stipri apmulsis, dzirdot vispārēju grābstīšanos pa augstiem plauktiem, kur gribētos, bet spārni nevelk. Tāds kā vistas mēģinājums lidot. Kas zina – vēlētājs apmulsīs tā, ka vienreiz NENOBALSOS par vistas lidojumu.
Cits stāsts – par ko balsot. Gan pārdomām, gan priekšvēlēšanu lidojumiem vēl mazliet laika.