Reģionālās reformas rezultātā daudzas internātskolas nonāca pašvaldību ziņā, bet finansējums palika valsts. Šobrīd, IZM meklējot līdzekļus algu palielinājumam, virza reformu, kas paredz uzturēšanas finansējuma noņemšanu internātskolām. Tas nozīmē, ka skolai, kurā strādāju par skolotāju (Mālpils internātpamatskola) ir reāli pastāvēšanas draudi. Pašvaldībai nav tādu līdzekļu, lai mūsu skolu spētu uzturēt, tas nozīmē, ka tā jāslēdz.
Pēc manām domām, ja Izglītības ministrija tik mērķtiecīgi virza internātskolu likvidāciju, tad visticamāk ministrijā strādājošiem nav ne mazākās nojausmas par internātskolu funkcijām, ko tās pilda šodien, kā arī pienesumu, ko tās dod Latvijas sabiedrībai. Vai arī kārtējo reizi uz Latvijas trūcīgāko iedzīvotāju rēķina tiek atrasts naudas ietaupījums, nedomājot par bērniem un viņu labklājību. Es pieņemu, ka daudzi, kuri nav saskārušies ar internātskolu, var nesaprast kāpēc tādām izglītības iestādēm vēl vajadzētu pastāvēt, tāpēc mēģināšu izstāstīt par to, ko mēs darām.
1996. gada 27. februārī tiek izdots Rīgas rajona padomes rīkojums nr. 395 par Mālpils internātpamatskolas dibināšanu. Skolu veidoja ar domu, ka ikvienam Latvijas bērnam, neskatoties uz viņa ģimenes materiālajām iespējām, ir tiesības uz kvalitatīvu izglītību un labiem dzīves apstākļiem. Šobrīd skolā mācās ap 130 bērnu no ģimenēm, kurām piešķirts trūcīgās ģimenes statuss. Ja sākotnēji pirmajos skolas pastāvēšanas gados patiešām noteicošais faktors, kāpēc bērns ir pie mums, bija materiālie apstākļi, tad šobrīd situācija ir mainījusies – papildus materiālām grūtībām ir arī citas problēmas.
Pie mums vairāk nāk mācīties bērni, kam katram kāds savs neveiksmju stāsts – kāds nomainījis trīs, četras skolas gadā, bet nevienā nav spējis iedzīvoties, kāds sācis klaiņot un skolā nav bijis trīs mēnešus, kāds nespēj sadzīvot ar vecākiem, kāds sācis lietot apreibinošas vielas, zagt vai kauties uz ielas un ir policijas vai probācijas dienesta uzskaitē utt.
Šādos gadījumos ir labi ja varam bērnu izņemt no ierastās vides, kurā viņš vairs nespēj mainīties un ielikt citā, kurā ar lielāku speciālistu uzmanību ir atkal dota iespēja izmainīt savu dzīvi uz labo pusi. IZM uzskata, ka internātskolu bērnus vajadzētu adaptēt parastajās skolās, bet patiesība ir tāda, ka visvairāk mūsu skolā ienāk bērni uz 6.–8. klasi, un tie ir bērni, kuri dažādu apstākļu dēļ nav spējuši turpināt izglītoties parastajā skolā.
Lai vieglāk būtu saprast, minēšu dažus reālus piemērus:
1) Vecmāmiņa (78 gadi), ir aizbildne un vienīgā radiniece diviem pusaudžu puikām. Pasliktinājās veselība – ļoti slikti redz un saprot, ka vairs nespēj pilnībā parūpēties par zēniem, tomēr nav gatava atteikties no saviem mazdēliem.
2) Māte kaut kādu iemeslu dēļ ir aizgājusi no mājām, un tēvs palicis ar diviem maziem bērniem. Bērni nu jau ir paaugušies, tēvs atradis citu sievieti, ar kuru ir kopīgs bērns. Pamāte nespēj pieņemt citas sievietes bērnus, jaunieši nespēj pieņemt viņu, kā rezultātā mājās ir nemitīgas konfliktsituācijas un jaunieši nespēj tur uzturēties.
3) Meitene skolā tikusi bieži apsmieta, tāpēc atradusi draudzenes uz ielas. Sākusi klaiņot. Nav gājusi ne uz skolu, ne uz mājām. Šādi un vēl citi līdzīgi stāsti ir mūsu ikdienas darbs.
Nedomāju, ka labāks risinājums par internātskolu būtu bērna izņemšana no ģimenes vai vēl trakāk, izlikties, ka problēmu nav un gaidīt, kas notiks pēc 5–10 gadiem, kad bērns būs pieaudzis un varēsim redzēt kādu ceļu izvēlējies.
Uzņemot internātskolā bērnus, kuri pavada skolā laiku no pirmdienas līdz piektdienai, mūsu skolas skolotāji uzņemas lielu atbildību, no kuras mēs nebaidāmies. Lielākā daļa šo bērnu ir riska grupas bērni, un mēs to zinām. Tāpēc, lai izdotos, strādā cilvēku komanda, kuriem daudzu gadu garumā ir izveidojusies liela pieredze darbā ar šādiem bērniem.
Strādā atbalsta personāls, katru nedēļu tiek veikta saziņa ar sociālajiem dienestiem, kuri sniedz atbalstu ģimenei un skolai, vienreiz mēnesī nepilngadīgo lietu inspektore veic preventīvo darbu, audzinātāji veic neskaitāmas individuālās sarunas un izpēti par bērna izaugsmes dinamiku, sastāda individuālo darba plānu, darbojas interešu izglītības skolotāji, lai pilnveidotu bērna talantus utt. Mēs arī zinām, lai cik grūta būtu mūsu ikdiena, mēs lielākajā daļā gadījumu spēsim bērnam palīdzēt, dot iespēju saņemties un uzlabot mācību sasniegumus, uzlabot attiecības ar ģimeni un apkārtējiem, dot sajūtu, ka es gribu un varu dzīvot labi. Mēs zinām, ka šie bērni prasa milzīgu uzmanību, un mēs arī zinām, kas notiks nākotnē, ja viņi to nesaņems.
Es arī priecātos, ja mūsu valstī internātskolas nevajadzētu, jo tad es zinātu, ka dzīvojam vienlīdz labi, bet šobrīd tā nav. Šobrīd es priecājos, ka mūsu skolas absolventu bērni pie mums nemācās – tas nozīmē, ka viņi dzīvo labāk, un tas ir vēl viens iemesls, lai es godprātīgi, nesavtīgi turpinātu savu iesākto darbu, kurš man ļoti patīk, neskatoties arī uz zemo atalgojumu un garajām darba stundām.
IZM darbiniekiem iesaku pārdomāt savu rīcību, jo internātskolu likvidācija atstās dziļas rētas Latvijas sabiedrības labklājībā, kas būs redzams tālākā nākotnē. 3000 bērnu jau neapmeklē skolu, cik vēl bērnus pieliksim šim skaitlim, likvidējot 15 internātskolas.
Es ticu, ka veselais saprāts uzvarēs.