Pēc Aukstā kara beigām pasauli kopā saturēja Amerikas vadīta drošības sistēma un Eiropas iniciēta juridiskā sistēma. Šobrīd šīs abas sistēmas sāk pieklibot, un pagaidām nav skaidrs, kas tās varētu aizstāt. Patiešām, atšķirībā no 1989. gada, šī nav vienas konkrētas sistēmas krīze. Tik dažādas valstis kā Brazīlija, Ķīna, Krievija un Turcija nonākušas zem pastiprināta politiska un ekonomiska spiediena.
Pat ja izdosies izvairīties no murga par Donaldu Trampu kā ASV prezidentu, ASV vairs nevar pildīt pasaules galvenā policista lomu. Krievija, Irāna un Ķīna testē ASV reakcijas Ukrainā, Sīrijā un Dienvidķīnas jūrā.Un tādi ASV sabiedrotie kā Turcija, Saūda Arābija, Polija un Japāna piekopj neatkarīgu ārlietu politiku kā pretsparu ASV, kas nespēj un negrasās vairs piekopt līdzšinējo politiku.
Tikmēr ES dalībvalstu aizvien lielākā nevienprātība grauj savienības morālo autoritāti pasaules acīs. Daudzas institūcijas, kas atspoguļo Eiropas vērtības un normas, piedzīvo sarežģījumus. ASV cenšas samazināt savus ieguldījumus NATO, ES vairs nerunā par paplašināšanos, un haoss Tuvajos Austrumos un Ukrainā ir kā ņirgāšanās par Eiropas kaimiņattiecību politiku. Krievijas un Turcijas neliberālo spēku satuvināšanās nozīmē, ka ES vairs nav venīgais reģiona centrs, ar ko valstis vēlas sadarboties.
Kas vēl sliktāk, ES integrācija ieslēgusi atpakaļgaitu, tās dalībvalstis meklē iespējas norobežoties no pārējās pasaules tā vietā, lai izplatītu tālāk Eiropas kopīgās vērtības. Līdz ar to vislielākie draudi brīvai tirdzniecībai un atvērtai sabiedrībai nāk nevis no ārpuses, bet no valstu iekšienes.
Saglabāt Eiropas četras galvenās brīvības – brīvu cilvēku, preču, kapitāla un pakalpojumu pārvietošanos – būs iespējams tikai tad, ja ES spēs pasargāt visneaizsargātākos savā sabiedrībā. Tas nozīmēs labāku ES ārējo robežu aizsardzību, kompenāciju mehānismus tiem, kas nokļūs zaudētāju lomā migrācijas un brīvās tirdzniecības dēļ, kā arī terorisma baiļu mazināšanos.
ES jānodala svarīgākās un ne tik svarīgās prioritātes. Tādos jautājumos kā ES attiecības ar Krieviju un Turciju dalībvalstīm jābūt vienprātībai un jāvienojas par kopīgu politiku, kas ir visu interesēs. Savukārt citos jautājumos pieļaujams lielāks elastīgums.
ES jānovērš alianses veidošanās starp Krieviju un Ankaru, tāpat arī tai jāpārdomā sava kaimiņattiecību politika. Lai gan Balkānu valstis neietilpst ES un tā tas droši vien paliks vēl daudzus gadus, tās tik un tā atrodas Eiropas drošības telpā. Līdz ar to eiropiešiem jābūt gataviem militāri iejaukties, ja Balkānos izceļas vardarbība.
Turklāt Eiropas līderiem jāpaplašina termina "miers" lietošanu, saprotot ar to ko vairāk nekā kara neesamību. Ar mieru jāsaprot arī politisku un sociālu stabilitāti, Bosnijas un Kosovas radikalizēšanās novēršanu. Savukārt Gruzijā, Ukrainā un Moldovā galvenais uzdevums ir izveidot stabilu valdību.
Viens no lielākajiem ES izaicinājumiem ir definēt mērķus šajā uz aizstāvību vērstajā laikā. ES paplašināšanās laikā galvenais mērķis bija padziļināt integrāciju un paplašināt savu ietekmi Eiropā. Taču šobrīd mērķis ir nepieļaut dalībvalstu aiziešanu no ES.
Vēsture cikliski atkārtojas. Varas maiņu periods galu galā noslēgsies un būs dzimusi jauna kārtība. Skaidrs ir tas, ka vecās kārtības izdzīvojušie būs tie, kas rakstīs noteikumus jaunajai. ES mērķis, kas sasniedzams tikai ar fleksibilitāti un drosmi, ir palikt par dzīvotspējīgu projektu. Un tātad būt vienai no šī projekta autoriem.
Tulkoja Marta Dzintare
Copyright: Project Syndicate, 2016 – Playing Defense in Europe