Ir ierasts skats, ka neviens sēņotājs tās nav aizticis, kaut gan apkārt redzamas vietas, kur augušas un nogrieztas citas sēnes. Tātad uz čigānenēm vairums sēņotāju raugās ar aizdomām, un tas ir saprotami, jo viņas ne tuvu neizskatās tā, kā klasiskas ēdamās sēnes. Sevišķi bīstama pazīme var šķist apkaklīte, kas atgādina mušmires un citas neēdamas sēnes.
Taču bažām nav pamata. Čigānene, kas plaši sastopama priežu mežos, ir viena no gardākajām sēnēm. To var cept, vārīt, marinēt, un tā nekļūst tumša kā bekas, bet saglabā savu gaišo krāsu. Sevišķi gardas ir marinētas čigānenes, jo tās saglabā struktūru un nekļūst mīkstas un gaļīgas.
Kā atpazīt šo sēni?
Parasti čigānenes aug grupās, kur redzamas gan lielākas sēnes ar atvērtu cepurīti, gan mazāki podiņi. Cepurīte ir līdz 10 cm plata, jaunām sēnēm – pusapaļa vai olveida. Vecām sēnēm cepurīte plakana, izliekta vai izpletusies, matēta. Mala bieži staraini krunkaina, ieplaisājusi.
Vislabāk lietošanai pārtikā izvēlēties jaunas sēnes, taču vecās mežā kalpo kā orientieri – ja pa gabalu redzat grupu ar gaišām sēnēm, ejiet klāt un raugieties pēc čigāneņu podiņiem, kas tik tikko izbāzuši galvu no sūnām. Čigāneņu sezonā tās mežos ir bagātīgā piedāvājumā, tādēļ var izdoties īsā laikā pielasīt pilnu grozu šo lielisko meža velšu.