"Pandēmija" ir planētas mēroga epidēmija, kas izplatībā pārspēj mēri. Vispār jau mēs dzīvojam Latvijā, bet brīžiem liekas, ka sabiedrība pārcēlusies uz Pokemonijas Pandēmiju.
Ekspedīcija tiek veicināta jau bērnībā. Leļļu teātrī tante no skatuves jūsmīgi mudināja: "Paceliet roku, kuriem ir "aifons"! (Tika nosaukti vēl citi "foni" no dārgām dzimtām.) Gaisā uzlidoja roku mežs. Kā saucēja balss tuksnesī atskanēja kādas mātes vientuļie vārdi: "Nav! Un nebūs!" Viņa bija sapratusi, ka mobilie telefoni nav domāti bērnu maigajām smadzenēm.
Aparātu dancināšana var beigties ar mīlīgu galvas audzējiņu un saldu miedziņu nodaļā, kur priecē Dakteris Klauns. Narkotizējoša mobilo telefonu, datoru, televizoru lietošana pirmsskolas vecumā – viens no vēža cēloņiem. Ar gadiem briesmas mazinās, bet neizzūd.
Īsa saruna nekaitēs, tāpat kā nevar nosmacēt steidzīga auto izplūdes gāzes. Cilvēks ir dzimis plašajai pasaulei. Pokemonu spēlētājiem tā sarāvusies plaukstas lielumā.
Pirms izkāpu no Ogres vilciena, paskatījos uz peronu: ko darīs pirmie trīs sastaptie jaunieši? Pirmais domīgi ar pirkstu bakstīja ekrānu. Otrais – vēl vairāk koncentrēts, noslēdzies no pasaules. Kapuce... šalle... uz acīm brilles, un skatiens izmisīgi urbās telefonā! Tad ieraudzīju trešo, un tur jau nāca ceturtais...
Uz brīdi kļuvu mēms. Arī viņi darīja to pašu! Mēs ekrānu, ģeneratoru, lokatoru starojumu virpulī.
Mans jogas skolotājs urāna raktuvēs tika nolemts iznīcībai un norīkots iežu analīzes laboratorijā. Viņš izdzīvoja, jo cīnījās par savu veselību. Bet jūs, pokemonu dancinātāji, cīnāties pret savu veselību un nospēlējat savu mūžu!