– Cik gadu pavadīji Lielbritānijā un kāpēc izlēmi doties prom?
– Aizbraucu uz Londonu 2011. gada martā un atgriezos Latvijā 2015. gada septembrī, prom biju gandrīz piecus gadus. Pirms aizbraukšanas strādāju Britu padomē Rīgā.
Mana motivācija noteikti nebija naudas pelnīšana, gribēju iegūt starptautisku pieredzi vai nu mācoties, vai strādājot darbu, kas saistīts ar manām nākotnes iecerēm un profesionālo izaugsmi. Tas nebija pēkšņs lēmums, tam gatavojos jau ilgāku laiku pirms aizbraukšanas. Varētu teikt, ka man paveicās, un Londonā ieguvu kāroto darbu. Strādāju kompānijā, kura atbalsta sociālos uzņēmējus. Sākumā biju grāmatvede, vēlāk sāku darīt to, kas mani patiešām saista – strādāju ar dažādām kopienām, projektiem un pasākumu organizēšanu.
Runājot par "lielās" naudas pelnīšanu – Londonā tas nav tik vienkārši, jo dzīves izmaksas ir ļoti augstas. Pat ja alga, salīdzinot ar peļņas iespējām Latvijā, ir šķietami liela, piemēram, mājokļu īre ir tik dārga, ka nevarēju atļauties dzīvot viena. Saņemot līdzīgu algu Latvijā, mana dzīves kvalitāte noteikti būtu augstāka nekā, dzīvojot Anglijā.
Īrēju māju kopā ar citiem jauniešiem no dažādām pasaules valstīm. Protams, šādai kopā dzīvošanai bija arī pozitīvi aspekti, piemēram, izjūta, ka tev ir ģimene un neesi viens svešā zemē.
– Vai, dzīvojot kopā ar cittautiešiem, izjuti kultūru atšķirības?
– Esmu dzīvojusi kopā ar īriem, ungāriem, britiem, vāciešiem, slovākiem, spāņiem. Ja godīgi, atšķirīgās mentalitātes bija manāmas dažos brīžos, ikdienā to neizjutu. Varbūt tikai sākumā, kad vēl nebiju izpratusi angļu tējas dzeršanas tradīcijas. Piemēram, ja darbā dodies uz virtuvi pagatavot sev tēju, tas ir aizvainojoši un nepieklājīgi, ja nepagatavo to arī pārējiem, vienalga, cik liels ir kolektīvs.
Dzīvojot Anglijā, arī sarunas par laikapstākļiem ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Ir pat nerakstīti likumu, kuri jāņem vērā, sarunājoties par šo tēmu. Piemēram, ja pateiksi, ka tev patīk lietus vai sniegs, visi tevi uzskatīs par savādu. (Smejas.)
Kopumā cilvēki Londonā ir atvērti visam jaunajam, arī iebraucēji, ne tikai briti. Man tas šķita interesanti. Ar daļu no šiem cilvēkiem kontaktējos joprojām un dodos viņus apciemot.
– Vai tavi draugi izjūt "Brexit" ietekmi? Kā viņi uztvēra referenduma iznākumu?
– Balsojuma rezultāti bija pārsteigums, pat šoks ne tikai iebraucējiem, bet arī pašiem britiem. Cilvēkiem bija sēras. Sazinājos ar pāris draugiem, kuri nākamajā dienā pēc referenduma pat nav spējuši pastrādāt, darbavietās šī bijusi vienīgā apspriestā tēma. Bija noticis kaut kas ārkārtējs.
Jā, arī manā draugu un paziņu lokā ir cilvēki, kuri tūlīt uz savas ādas izjutuši nejauku attieksmi uz ielas, veikalos, darbavietās tikai tāpēc, ka nav vietējie. Protams, nav tā, ka, ejot pa ielu, kāds tev uzbrūk vai apsaukā, bet, ja pamana, ka esi cittautietis, attieksme mainās, pazūd pieklājība un dežūrsmaidiņi.
Dzirdēju komentāru, ka "Brexit" britiem kalpo par ieganstu, lai attaisnotu savu rasismu. Šis referendums un tā iznākums atvēris slūžas, no kurām laužas ārā tas, kas gadiem bijis apspiests. Tagad ir oficiāls iemels imigrantiem pateikt – brauciet prom, mūsu darba tirgus vairs nebūs atvērts visiem. Tomēr man šķiet, ka šajā situācijā runa ir arī par cilvēku izglītības līmeni. Tā noteikti nav intelektuālā sabiedrības daļa, kas šādi domā.
Jāatceras arī, ka Lielbritānija un Londona ir divas dažādas lietas, tās ir kā divas dažādas valstis. Turklāt katrā Londonas rajonā ir manāma kādu kopienu ietekme, tāpēc londonieši ir pieraduši pie multikulturālisma.
– Kāpēc tomēr izlēmi atgriezties Latvijā?
– Jau braucot strādāt uz Angliju, zināju, ka atgriezīšos mājās. Sākumā plāns bija Londonā pavadīt vienu vai divus gadus, tomēr paliku ilgāk. Negaidīti saņēmu divus darba piedāvājumus no Latvijas, turklāt jomā, kurā strādāju arī Londonā. Tas noteikti bija labs pamudinājums atgriezties mājās. Patlaban Latvijā darbojos sociālās uzņēmējdarbības jomā, piedalos arī informatīvu semināru un konferenču organizēšanā.
Ģimene par manu lēmumu bija sajūsmā. Paveicās, ka apkārtējie priecājās par manu atgriešanos, nebija tā, ka mājās jutos sveša vai nepieņemta. Protams, sākumā salīdzināju dažādas lietas un procesus – kā tas notiek Latvijā un kā tas notiktu Lielbritānijā. Pagāja laiks, kamēr no jauna apradu ar šeit esošo lietu kārtību.
– Vai tu arī citus tautiešus aicinātu atgriezties?
– Jā. Latvija pēdējo gadu laikā ir mainījusies, arī šeit ir iespējas pelnīt vai veidot savu biznesu. Daļa aizbraucēju nezina, ka mūsu valstī procesi mainījušies uz labo pusi. Cilvēkam, kurš emigrējis pirms desmit gadiem, atbraucot ciemos uz nedēļas nogali, ir grūti pamanīt, ka valsts ir attīstījusies. Es domāju, arī Latvijai ir, ko cilvēkiem piedāvāt.