Kāpēc mēs to darām? Vai un ko olimpiskās spēles maina mūsu dzīvē? Ir taču cilvēki, kam tas viss absolūti neinteresē.
Nesen runāju ar kādu vecākās paaudzes kungu, kurš izteicās, ka sekot līdzi sportam ir lieka laika tērēšana. Viņa argumenti.
Rezultāti tik un tā mainās gadu no gada, kāda starpība, kurš uzvar? Mūsdienās lielais sports esot "netīrs bizness", kur sportisti izdara melno darbu un sabojā veselību, bet lielāko peļņu gūst citi cilvēki. Turklāt sacensības mēdz aptumšot dopinga skandāli un sportistu nāves gadījumi.
Latvijai esot vismazāk olimpiešu, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, taču ir vislielākā olimpiskā delegācija (treneri, apkalpojošais personāls un citi ar sportu saistīti cilvēki), un arī šis fakts neraisot simpātijas pret Latvijas sporta vidi. Ar hokeja un futbola faniem spēlēs vispār esot traki – viena vienīga klaigāšana un dzerstiņš, inteliģentam cilvēkam tur neesot, ko darīt.
Lai saprastu, kāpēc tomēr vairumam lielais sporta notikums šķiet nozīmīgs un pastiprinātas intereses vērts, aptaujāju cilvēkus, kuri visnotaļ aktīvi seko līdzi olimpiskajām spēlēm. Iemesli, kā izrādās, ir dažādi.
Pirmkārt, mūsu sportisti pārstāv Latviju, un Latvija esam mēs visi. Katrs Latvijas sportists, kurš godīgos un vienlīdzīgos apstākļos savus spēkus mēro ar citiem, kaut kādā ziņā parāda arī mūsu kā latviešu kopējo varēšanu.
Otrkārt, sports rada skatītājiem līdzpārdzīvojumu gluži, kā skatoties labu kino, jo sportā viss notiek pa īstam. Cilvēki gadiem iegulda neatlaidīgu darbu, pūles un no daudz kā atsakās, lai šajā kulminācijas brīdī plūktu uzvaras laurus. Neviltots prieks vai rūgta vilšanās – to redzam tuvplānā, un atšķirībā no kino tas nav iestudēts.
Treškārt, cilvēki, kas paši nodarbojas ar kādu no olimpiskajiem sporta veidiem, var izmantot iespēju baudīt tos izcilā izpildījumā un smelties iedvesmu arī pašu pilnveidei.
Jebkurš sporta veids ir slavinājums cilvēka spējai pārvarēt sevi un tiekties pēc aizvien augstākiem mērķiem. Un tā ir īpašība, ko mēs katrs varam sevī attīstīt jebkurā jomā. Pat ja neesam profesionāli sportisti, olimpiskās spēles var kalpot kā pamudinājums arī mums saņemties un izkāpt ārpus savas komforta zonas, lai tiektos pēc jauniem mērķiem.
Un tam pat nav jābūt nekam grandiozam. Kādam pārvarēt sevi nozīmē, piemēram, sākt šķirot atkritumus, izravēt puķudobi, pateikt labu vārdu līdzcilvēkam, pārvarēt darbaholismu un iemācīties baudīt mirkli, izlasīt bērnam priekšā stāstu jau kuro reizi, ja viņš to lūdz, vai iemācīties kādās situācijās pateikt "nē". Arī savstarpējā cieņa un atzinība sāncenšu starpā ir kas tāds, ko no vairuma olimpiešiem varam mācīties.
Un ko Tev nozīmē olimpiskās spēles?