Katram štatam pienākas konkrēts balsu skaits Elektoru kolēģijā atkarībā no štata iedzīvotāju skaita. Kandidāts, kurš iegūst vismaz 270 elektoru balsis, kļūst par prezidentu.
Gandrīz visos štatos kandidāts, par kuru nobalso vismaz 50,1 % elektoru, iegūst 100% elektoru balsis no šī štata. Vienīgi Mena un Nebraska neseko principam "uzvarētājs iegūst visu". Tādējādi sanāk, ka vairāki miljoni iedzīvotāju balsu ir pilnīgi bez jebkāda svara. Piemēram, ja jūs esat republikānis Ņujorkā vai Kalifornijā, kur dominē demokrāti, vai arī demokrāts Vaiomingā vai Misisipi, kas vienmēr atbalsta republikāņus, jūsu balss neizšķir pilnīgi neko.
Viens no šīs dīvainās sistēmas iespējamajiem iznākumiem var būt tāds, ka kandidāts, kuram ir vislielākais atbalsts tautā, nekļūst par prezidentu, jo neuzvar Elektoru kolēģijas balsojumā.
Tas negadās bieži, bet, kad tā notiek, ASV nākas taisnoties par šo acīmredzami nedemokrātisko vēlēšanu mehānismu. Pēdējais šāds gadījums bija 2000. gadā, kad Alam Goram bija lielāks atbalsts sabiedrībā, taču prezidenta krēslu ieguva Džordžs Bušs.
Elektoru kolēģiju veido elektori, ko ievēl štata iedzīvotāji. Parasti tie ir partiju aktīvisti, prezidenta kandidātu atbalstītāji un domubiedri. Lai gan elektori balso, kā vēlas un nevienam neatskaitās, tomēr parasti ir aptuveni zināms, kurš elektors par ko balsos. Līdz ar to pats elektoru balsojums tiek uztverts drīzāk kā formalitāte, jo jau pirms tam ir zināms aptuvenais rezultāts.
Taču šajā vēlēšanu posmā var rasties sarežģījumi. Ja neviens no kandidātiem nesavāc 270 elektoru balsis, vēlēšanu procesu pārņem Kongress. Pārstāvju palāta balso par prezidentu, taču katra štata delegācijai ir tikai viena balss neatkarīgi no štata lieluma. Vaiomingai ar 585 tūkstošiem iedzīvotāju un Kalifornijai ar 39 miljoniem iedzīvotāju katrai ir viena balss. Turklāt kongresmeņiem nav pienākums balsot par kandidātu, kurš ir vispopulārākais viņu štatā.
Kad Pārstāvju palāta ievēlējusi prezidentu, otra kongresa palāta – Senāts – vēlē viceprezidentu.
Katram senatoram ir viena balss, un ir teorētiski iespējams, ka Kongress ievēl prezidentu no vienas partijas un viceprezidentu – no citas.
Šī piņķerīgā sistēma parāda Amerikas dibinātāju paradoksālos uzskatus par demokrātiju. Viņiem bija bažas par to, ka ierindas pilsoņi var pieņemt lēmumus, balstoties uz nepareizu informāciju vai neizpratni par konkrētām lietām. Šķiet, ka Lielbritānijas iedzīvotāju balsojums par ES pamešanu par spīti ekspertu un sabiedroto ieteikumiem to nedarīt parāda šo šaubu pamatotību.
Jau kopš pašiem pirmsākumiem ASV dibinātāji zināja, kādus riskus ietver pūļa vara.
Viens no ASV konstitūcijas autoriem Aleksandrs Hamiltons pauda bažas par varas nodošanu iedzīvotāju rokās, jo "viņi reti spriež pareizi". Baidoties no "demokrātijas kļūdām", tika radīta institucionāla "buferzona" starp pūļa gribu un varas lēmumiem. Līdz pat 1913. gadam senatorus iecēla štata vietējie varas orgāni, nevis tie tika ievēlēti. Un viņi bija tie, kas radīja Elektoru kolēģiju.
Šai sistēmai ir milzu ietekme uz to, kā norisinās priekšvēlēšanu process, jo tā nosaka, kur kandidātiem ir vērts tērēt savu laiku un naudu. ASV sastāv no 50 štatiem, taču tikai 10 tiek uzskatīti par svārstīgajiem, kas tad arī ir kandidātu galvenais cīņas lauks. Protams, reizēm politiskais aprēķins var pievilt, un štati var sagādāt pārsteigumus, taču prognozējot vēlēšanu iznākumu, svarīgākais ir skatīties uz atbalstu kandidātiem 10 svārstīgajos štatos. Tas ir daudz svarīgāk nekā atbalsts kādam kandidātam nacionāla mēroga aptaujās.
Piemēram, Kalifornija un Ņujorka ir tik ierasti demokrātu štati, ka vienīgais iemesls, kādēļ kandidāti turp dodas, ir naudas vākšana. Turpretī Ohaio – lielāko "dārgakmeni" svārstīgo štatu vidū – kandidāti apmeklē jo cītīgi. Tradicionāli iegājies tā, ka republikāņu kandidātam nav iespējams uzvarēt, ja viņš neuzvar Ohaio. Citi svarīgākie štati, kur notiek sīvākā cīņa par balsīm, ir Florida un Pensilvānija.
Tā kā daudzos no lielākajiem štatiem parasti tiek atbalstīti demokrāti, viņiem ir garantētas priekšrocības Elektoru kolēģijā. Līdz ar to tiek uzskatīts, ka Donaldam Trampam ir daudz mazāka iespēja savākt 270 elektoru balsis.
Galu galā varbūt Elektoru kolēģija nemaz nav tik peļama lieta.
Tulkojusi Marta Dzintare
Copyright: Project Syndicate, 2016 - Understanding America's Electoral College