ASV Republikāņu partija nevēlējās, lai Donalds Tramps iegūst nomināciju prezidenta amatam, taču viņš to ieguva. Un, lai gan Demokrātu partijas kandidāte Hilarija Klintone partijā ir ar stabilu atbalstu, tomēr cīņa ar Bērniju Sandersu izrādījās smagāka, nekā gaidīts.
Vēstījums partijām no vēlētājiem ir skaidrs: mēs jums vairs neuzticamies. Savukārt daži no līderiem, kam vēlētāji uzticas, var radīt reālu apdraudējumu gan saviem atbalstītājiem, gan viņu valstīm, gan pasaulei kopumā.
Tramps ar savu apbrīnu pret diktatoriem, nekaunīgo rasismu un seksismu, nekompetenci un "dzīvsudraba" temperamentu atrodas topa augšgalā. Lielbritānijas un Eiropas Savienības nākotni līdzīgi apdraud tādi Brexit kampaņas organizētāji kā Boriss Džonsons un Naidžels Faražs.
Ja esošie līderi vēlas mainīt vēlētāju attieksmi, viņiem rūpīgi jāapdomā, ko īsti nozīmē līderība. Šajā sakarā ir vērts atcerēties ASV ģenerāļa Džordža Maršala uzskatus, kurš apcerēja šo tēmu, kad strādāja pie ASV armijas atjaunošanas 20. gadsimta četrdesmitajos gados.
Maršals uzskatīja, ka līderība ir galvenokārt raksturs, nevis retorika. Proti, lai iegūtu cilvēku uzticību, kas nepieciešama, lai spētu efektīvi darīt savu darbu, līderiem jāpiemīt trīs galvenajām īpašībām: mērķa apziņai, objektivitātei un kompetencei.
Mērķa apziņa, viņaprāt, nozīmē kopējā labuma likšanu augstāk par paša personīgajām interesēm. Līderi, kas to ievēro, pastāv arī mūsdienās, taču daudzos gadījumos politika ir kļuvusi par balsu medīšanu un sevis reklamēšanu. Mūsdienu slavenību laikmetā politiķiem ir jābūt "personībām". Viņu kampaņas atgādina realitātes šovu, kur dalībnieki sacenšas savā starpā. Donalds Tramps ar savu jancīgo izskatu un pieredzi šovbiznesā ir spilgtākais piemērs šai tendencei.
Problēma nav tikai tajā, ka var tikt ievēlēti pilnīgi amatam nepiemēroti cilvēki. Pat amatam piemēroti politiķi var pieņemt tādus lēmumus, kas balstās uz personīgajām interesēm, nevis uz kalpošanu valsts kopējam labumam.
Vadīšana, kā galveno izvirzot mērķi, nevis personību, ir cieši saistīta arī ar objektivitāti, ko Maršals uzskatīja par vēl vienu ļoti svarīgu līdera īpašību. Atrodoties amatā, vadītājiem jārīkojas taisnīgi. Viņiem jāpretojas kārdinājumam izmantot varu, lai gūtu labumu sev, savai ģimenei vai kādai savai identitātes grupai. Tāpat arī jāpretojas vilinājumam sagādāt īpašas privilēģijas saviem draugiem, ziedotājiem vai lobijiem.
Saglabāt augstu objektivitātes latiņu ir grūti, taču tas nav neiespējami. Kaboverdes prezidents Pedro Piress pārvērta savu valsti, stiprinot demokrātiju, stabilitāti un veicinot pieaugošu labklājību. Kad Piress pameta amatu, viņam pat nebija savas mājas uz viņa vārda. Viņš kalpoja cilvēkiem, nevis personīgajām interesēm.
Trešā līderim nepieciešamā īpašība – kompetence – nav tikai zināšanu kopums, kas līderim piemīt. Maršals uzsver, ka kompetence ir arī prasme mācīties no savām kļūdām, kā arī sagatavot sevi un apkārtējos svarīgu lēmumu pieņemšanai.
Ir laiks atgriezties pie prasmīgas līderības. Vēlētājiem ir jāredz kandidāti, kam piemīt mērķa apziņa, objektivitāte un kompetence. Ja tas nenotiks, vēlētāji turpinās veikt protesta balsojumus pret pastāvošo iekārtu, kura, viņuprāt, ir pievīlusi vēlētāju uzticību. Un tas nekas, ka šāds protesta balsojums nozīmēs satricinājumus Eiropā vai pārdrošu narcisu pie varas ASV.
Tulkojusi Marta Dzintare
Copyright: Project Syndicate, 2016 – Why Don't We Trust Our Leaders?