Tiekoties Armands stāsta, ka pēc piedalīšanās mazā Rūdolfa meklēšanā pagājušajā nedēļā viņu pārņēmušas divējādas sajūtas. No vienas puses, izjusts lepnums – cilvēki bijuši patiesi vienoti, devušies palīgā kādam, ko pat nepazīst, no otras puses – mazliet vilšanās, ka brīvprātīgo darbs netiek novērtēts.
Brīvprātīgie – patiesie varoņi
Puisis norāda, ka nelaimē nonākušajiem steigsies palīgā arī turpmāk un nedara to tāpēc, lai kāds paslavētu vai uzsistu uz pleca par labi padarītu darbu. Tomēr Armands atklāj, ka palikušas mieles par to, ka brīvprātīgo darbs pienācīgi netiek novērtēts. To savstarpējās sarunās atzinuši arī citi mazā puisēna meklēšanā iesaistītie.
Plašsaziņas līdzekļos uzsvērts policijas un zemessardzes ieguldījums. "Policistiem taču par to maksā, tas ir viņu darbs! Savukārt brīvprātīgie tam tērē savu laiku un naudu, citi braukuši pat no otra Latvijas gala. Brīvprātīgie ir patiesie varoņi! Nesaprotu – kāpēc vienmēr jāšķiro, kurš izdarījis vairāk, kurš mazāk, kurš tieši atrada bērnu, tas bija kopīgi paveikts darbs, tas nebūtu izdevies bez visām iesaistītajām pusēm, arī bez brīvprātīgajiem," spriež Armands. "Tas parāda mūsu latviešu dabu – vienmēr vajadzīgs kāds, ko vainot vai izcelt saulītē, nemākam būt vienkārši pateicīgi."
Jaunais vīrietis arī stāsta, ka brīvprātīgie bijuši neizpratnē par policijas rīcību konkrētās situācijās. Piemēram, "kāpēc brīvprātīgie tika sūtīti uz tādām vietām, par kurām ir skaidrs – mazs bērns tur nespētu nokļūt. Radās sajūta, ka no mums vēlas tikt vaļā." Armands nenoliedz, ka meklēšanā jābūt koordinācijai, bet brīvprātīgie nedrīkst tikt uztverti kā traucēklis.
Puisi pārsteigusi arī dažu vietējo attieksme. "No rīta, kad jau bija gaišs, staigājām arī gar mazdārziņiem, dažas tantes, kas ravēja pat atļāvās aizrādīt, ko mēs te dārzus izmīdām! Žēl, ka sveša nelaime nespēj aizkustināt." Protams, tie esot nepatīkami izņēmumi, lielākā daļa apkārtnes iedzīvotāju bijuši atsaucīgi un izpalīdzīgi.
Mācība visiem vecākiem
Armands uzsver, ka nepārmet vecākiem bērna pazušanu un nav viens no tiem, kas interneta komentāros izgāž žulti par "bezatbildīgo vecāku" rīcību. "Manuprāt, latviešiem tas ir ļoti raksturīgi – neiedziļinoties situācijā, kādu noriet. Tā vietā, lai anonīmi komentētu, būtu labāk braukuši palīgā meklēt Rūdolfu," pauž Armands.
Tomēr puisis arī cer, ka pazudušo bērnu gadījumi vecākiem liks aizdomāties, ka par saviem bērniem ir atbildīgi tieši viņi un neviens cits. "Tā ir padomju laika palieka – atstāt bērnu bez uzraudzības. Arī mana omīte lepni stāsta, ka divu gadu vecumā sūtījusi mūs vienus spēlēties smilškastē, un nekas nav noticis. Tā bija norma. Bet, vai tas bija droši, tas ir cits jautājums."
Armands uzsver – privātmāja ar sētu apkārt nepasargā bērnu no nelaimēm, tas ir vecāku pienākums. "Divus vai trīs gadus vecam bērnam nav jāmāk sevi pasargāt vai aizstāvēt, vai zināt, kā rīkoties ekstremālās situācijas – tas ir vecāku darbs, un to nevieni laiki nevar izmainīt. Rodas jautājums – vai mākam un gribam uzņemties atbildību par savām atvasēm?"
Puisis uzsver, ka šis gadījums atspoguļo mūsu sabiedrībā esošās problēmas un cilvēku attieksmi pret savu ģimeni, vienam pret otru. "Tā ir viela pārdomām ikvienam no mums," norāda Armands.