Lielbritānijā ir viena no atvērtākajām sabiedrībām pasaulē. Lai nu kam, bet britiem pārmest ksenofobiju ir absurdi.
Realitātē referenduma iznākums ir kritika Eiropas Savienības darbībai, kas lielā mērā balstās uz trīs principiem: atvērtas robežas pārējai pasaulei, pārvietošanās brīvība un tā sauktais sociālās iekļaušanas princips. Eiropas Savienībai jāuztver Brexit balsojums kā iespēja fundamentāli mainīt tās migrācijas politiku.
Bijušajam Lielbritānijas premjerministram Deividam Kameronam bija taisnība, kad viņš aicināja vairāk ierobežot ES pilsoņu migrāciju. Un pašai savās interesēs Eiropas Savienībai vajadzētu darīt to, uz ko aicināja Kamerons: mainīt ES migrantu integrācijas procesu uzņemošo valstu sociālā atbalsta sistēmās. Ja ES nesamazinās esošo labklājības pievilkšanas spēku migrantu acīs, savienībai draud sašķelšanās, jo migrācija ir vissvarīgākā problēma lielai daļai ES pilsoņu. Politiskās partijas, kas to noliedz, drīzumā var piedzīvot nepatīkamus pārsteigumus.
Galvenā problēma ir grūti atrisināma trilemma. Ir neiespējami sasniegt visus no ES izvirzītajiem mērķiem: pārvietošanās brīvība, labklājības valsts, un imigrantu iekļaušana uzņemošās valsts sociālā atbalsta sistēmās.
Šobrīd ES pilsonis, kurš pārceļas uz citu ES valsti, ātri tiks iekļauts šīs valsts sociālā atbalsta sistēmā. Tie, kuri nespēj atrast darbu, saņem pilnā apmērā visus pabalstus, ko nodrošina nodokļu maksātāju finansētā sociālā atbalsta sistēma. Pabalstu saņemšanas laiks atkarīgs no katras valsts nacionālajiem likumiem.
Vācijā ES pilsoņi, kas šeit nespēj atrast darbu, uzreiz saņem Hartā IV noteiktos sociālos pabalstus, bezmaksas veselības aprūpi un mājokļa īres kompensāciju. Tāpat imigranti saņem bērnu pabalstus par katru bērnu, pat jau tie atrodas citā valstī vecvecāku aprūpē. Piemēram, pabalsts par pieciem bērniem ir 1018 eiro, kas ir daudz vairāk nekā vidējā alga Bulgārijā vai Rumānijā.
Ja nekas netiks mainīts, vieglā pieeja sociālā atbalsta sistēmām sagraus ES valstis no iekšienes un visdāsnākajām valstīm nāksies iznest vislielāko nabadzības mazināšanas slogu. Rezultātā vietējie iedzīvotāji var iziet ielās, lai aizstāvētu savus nopelnītos labumus.
Šāds scenārijs var tikt novērsts vienīgi tad, ja tiks izmainīts viens no diviem principiem: brīvā pārvietošanās vai sociālā iekļaušana. Izvērtējot dažādo principu savstarpējo saistību, ES valstīm jānolemj, kuru no tiem upurēt.
Vislabākais risinājums būtu ierobežot ES migrantu iekļaušanas principu, un tas neradītu lielas problēmas, jo visas ES dalībvalstis ievēro Acquis Communautaire vadlīnijas, kas garantē iedzīvotājiem minimālo sociālo aizsardzību. Savukārt imigrantiem jādod iespēja pie pabalstiem tikt tādā pašā veidā, kā valsts pamatiedzīvotājiem, proti, strādājot un maksājot nodokļus.
Vēl jo vairāk, ES ir jāaizver savas ārējās robežas. ES darba tirgus, infrastruktūra, tiesu sistēma un materiālie labumi ir vērtības, ko nedrīkst padarīt pieejamas dažādiem ekonomisko labumu meklētājiem no visas pasaules. Tie, kuri uzskata, ka liberāla sabiedrība pieprasa atvērtas robežas, nesaprot to, ka privātīpašuma aizsardzība ir brīvības priekšnoteikums.
Protams, jāņem vērā arī humānais princips dot patvērumu politiski vajātajām personām un iekļaut tās sociālā atbalsta sistēmās. Taču lai atšķirtu šos nedaudzos cilvēkus (tikai 0,7 % no visiem patvēruma lūdzējiem Vācijā) no ekonomiskajiem migrantiem, nepieciešama efektīva pieteikumu izskatīšanas sistēma un migrantu nometnes vietas, kur nepieciešamības gadījumā lēmumus varētu pieņemt ārpus ES robežām.
Tie, kas fokusējas tikai uz niknu nacionālistu retoriku, kas ik pa laikam dzirdama no Brexit kampaņas atbalstītājiem, neuztver visu ainu kopumā. Ja ES neatmetīs esošo sociālās iekļaušanas principu, šāda retorika kļūs aizvien skaļāka un jaunu valstu izstāšanās no ES kļūs nenovēršama.
Tulkojusi Marta Dzintare
Copyright: Project Syndicate, 2016 – Saving Freedom of Movement in Europe
"Project Syndicate" ir starptautisks projekts, kura ietvaros tiek radīti un lasītājiem nodoti augstas kvalitātes raksti, kuru autori ir pasaulē atzīti savas jomas eksperti. Apliecinājums tam ir arī fakts, ka projektam raksta arī 65 Nobela prēmijas laureāti un 111 valstu vadītāji.