Ir klāt Jāņa diena, Jāņa Kristītāja diena. Šīs dienas Evaņģēlijs (Mateja Evaņģēlija 11. nodaļa 7-19. pants) atklāj ko tādu, kas ir vienmēr Jānim Kristītājam nācis līdzi - viņš ir palicis kaut kā neiepazīts, nesaprasts. Kad Jēzus, Jāni augsti celdams, runā par viņu kā par augstāko no sievām dzimušo, tad ļaudis bija kaut kā īpaši sakustināti, bet vai bija viņu sapratuši? Un it īpaši tas attiecas uz mūsu tautu, jo mēs taču zinām, ka Jāņi ir īsti latviešu svētki, visīstākie latviešu svētki. Jā kādam vaicā, kas ir latviešu galvenie svētki, visi sacītu, ka Jāņi. Bet kas gan ir šis Jānis, ko latvieši tā daudzina, godina, "pār gadskārtu atnākam"? Mēs viņu saucam par lielu, par pašu Dieva dēlu. Latvieši viņu tur par savējo, tik ļoti par savējo, bet kas gan viņš īsti ir?
Jānis ir kļuvis tik ļoti savs, ka nemaz neattopam, ka tāda vārda ar latvisku cilmi nemaz nav. Ir tikai viens vārds, kas dažādās valodās vienādi skan, un tas ir Johanaans (Johannes, Johan, Jan, Jean, Sean, Ivan, Ian, Giovanni, Juan, Jaani, Jonas un arī Jānis). Tas ir ebreju vārds, kurā Caharija un Elizabete nosauca savu dēlu, un šis vārds apzīmē, kādas ļoti lielas cilvēku ilgas. Tas tulkojams kā "Kungs, apžēlojies!", "Jahve, apžējojies!". Šis vārds ir kaut kā iekritis visu tautu vidū, un tās ir sapratušas, ka Jānis ir ļoti svarīgs, ka viņš gatavo cilvēku kaut kam ļoti nozīmīgam.
Kāds gan ir tas tēls, kas ir šo tautu apziņā izveidojies gadiem ritot, kur ļaudis nav atjaunojušies pie Dieva Vārda, bet ir staigājuši savos ceļos un savās domās un iedomās, savos maldos? Kāds gan Jānis ir palicis, kāds tapis? It kā divi cilvēki – tas, ko jaunpagāni daudzina, un tas, kāds viņš ir patiesībā.
Taču nav divu Jāņu dienu, ir tikai viena Jāņa diena - Jāņa Kristītāja diena. Vienkārši daudzi to ir aizmirsuši, daudzi nezina, ko viņi svin, ko viņi gaida, par ko priecājas, kam tik ļoti gatavojas...