Jāņuzāles gandrīz, gandrīz palika nenopļautas. Tomēr pirmssvētku nedēļā izdevās vienu no aparātiem reanimēt (paldies tev, meistar, kam vārdā Jānis!) un stāties zaļajā ierindā. Baltais un sarkanais āboliņš, piebrieduši margrietiņu pumpuri, smilgas, baltās vijīgās madaras un zirgskābenes – īsts jāņuzāļu vezums. Gandrīz žēl pļaut. Toties vakarā nopļautā pļava smaržo kā negudra. Izglābās vienīgi dzegužpirkstītes.
Viennozīmīgi skaidrs ir tas, ka saulgrieži neaprobežojas ar publisku šašlika cepamā aparāta apstāvēšanu. Jāņu dienai nevajadzētu būt tai, kad no rīta līdz vakaram māc smagas paģiras. Jāņi kļuvuši par alus festivālu, kad, līstot lietum, plēves nojumē čerkst šlāgermūzikas kanāls un apkārt klīst jāņabērni, kuriem ribās šņabis. Līgo svētki ir laiks, kad paust stāvovācijas dabai.
Kā gadījās kā ne, šogad gandrīz neizdevās izbēgt no aplīgošanas. Salūzis zāles pļāvējs. Vispirms viens un pēcāk arī otrs. Verķi paliek verķi, bet spriedzi gaisā rada neapgāžams fakts par Jāņu tuvošanos.