Jāpiebilst, ka Sinodes dalībnieki ir ne tikai mācītāji, bet arī draudžu darbinieki, un proporcionāli tie ir vairāk pārstāvēti.
Šī Sinode bija īpaši nozīmīga ar vairāku būtisku lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar izmaiņām Baznīcas Satversmē. Ja daudzi no tiem bija vienkārši redakcionāli, lai tādējādi skaidrāk un precīzāk izteiktu dažādus formulējumus, tad viens no grozījumiem ieguvis plašu publicitāti jau krietnu laiku pirms Sinodes, turklāt ne tikai Baznīcā, bet arī Latvijas sabiedrībā. Šis grozījums paredz, ka uz ordināciju garīgajā amatā, t.i., kļūšanu par mācītāju, var pretendēt vienīgi vīrietis, kurš saņēmis Dieva un Baznīcas aicinājumu un ir atbilstoši sagatavots.
Var vienīgi apbrīnot, ar kādu dedzību un vienlaikus – ar cik primitīvu demagoģiju šis jautājums ir ticis sagrozīts un prezentēts kā atklāts sieviešu diskriminācijas pasākums, apgalvojot, ka šāda lēmuma pieņemšanai būs nopietnas sekas, kas skars ne tikai Baznīcu, bet arī visu valsti, jo mūsdienu Eiropā šāda rīcība esot kaut kas pilnīgi neiedomājams. Un pat visā pasaulē tikai septiņi procenti luterisko baznīcu no tamlīdzīgiem aizspriedumiem neesot atbrīvojušās.
Tiesa gan, vienmēr tiek aizmirsts piebilst, ka gandrīz visi 93 procenti baznīcu vienlaikus ar sieviešu ordināciju seko "laikmeta garam" arī citās jomās, konkrēti – atzīstot homoseksuālismu par normālu praksi un svētot viendzimuma partnerattiecības. Kāpēc šīs lietas ir tik cieši saistītas? Tāpēc, ka atkāpšanās no Dieva noteiktās radīšanas kārtības vienā jautājumā nenovēršami izraisa ķēdes reakciju. Svētie Raksti saka skaidri (1. Kor. 14:34–35; 1. Tim. 2:12). Nav daudz tādu uzdevumu un pienākumu, ko Dievs ekskluzīvi ir paredzējis tikai vīrietim, ne sievietei, un kalpošana garīgajā amatā ir tieši tāds pienākums.
Mums ir tikai divas iespējas: vai nu uzlūkot Svētos Rakstus nopietni un tiem uzticēties, vai arī, ja pamanāmies kaut vienu lietu interpretēt, kā pašiem labpatīk, tad vairs nav iespējams apstāties, un ir jāturpina līdzīgi rīkoties tikmēr, kamēr esam visu sagrozījuši tā, kā pašiem patīk. Ja sākam grozīt vienu jautājumu, kas sākas ar radīšanas kārtību, nenovēršami sekos turpinājums, vispirms tajā, kas skar cilvēka seksualitāti, laulību un ģimeni, tad – jebkuras sabiedrības un valsts normālas pastāvēšanas pamatu. Tāpēc arī nav pasaulē nevienas baznīcas, kas, neordinējot sievietes, atzītu homoseksuālismu par normu, un otrādi – baznīcās, kurās ir sākta sieviešu ordinācija, drīz vien tiek akceptēts arī homoseksuālisms.
Ir patiess prieks, ka uzticība Dieva Vārdam, nebaidīšanās no atsevišķu indivīdu šantāžas un citu valstu baznīcas organizāciju draudiem noteica vairākuma sinodāļu izšķiršanos balsojumā, un lēmums ir pieņemts. Jāpiebilst, ka pirms Sinodes par to ar 99% balsu vairākumu pozitīvu atzinumu bija sniegusi arī mācītāju konference, apliecinot: uzstādījums, ka pretendēt kļūt par mācītāju var tikai vīrietis, ir atbilstoši Svētajiem Rakstiem.
Otrs būtisks jautājums, par ko lēma Sinode, bija jauna bīskapa ievēlēšana Liepājas diecēzē, jo tagadējais bīskaps Pāvils Brūvers dosies pelnītā atpūtā. Jau iepriekš gan mācītāju konferencē, gan prāvestu iecirkņu un diecēžu sapulcēs daudziem ir bijusi iespēja tikties un uzklausīt abus kandidātus – Ikšķiles iecirkņa prāvestu Dzintaru Laugali un Madonas iecirkņa prāvestu Hansu Jensonu. Savu redzējumu par iespējamo turpmāko kalpošanu bīskapa amatā kandidāti vēlreiz prezentēja arī sinodāļiem. Uzdoto jautājumu šajā reizē vairs nebija daudz, arī debates neizvērsās garas, un atklātā balsojumā lielāko balsu vairākumu ieguva prāvests Hanss Jensons.
Viņš savā uzrunā Sinodei atgādināja Svēto Rakstu vārdus par to, ka bīskaps ir aicināts būt par Dieva žēlastības namturi jeb pārvaldnieku (Tit. 1:7; 1. Kor. 4:1–2), t.i., Dieva uzticētās žēlastības dāvanas – Svētos Vārdus un sakramentus – lietot saskaņā ar Viņa norādījumiem.
Un šis aicinājums attiecas ne tikai uz bīskapu, bet arī uz ikvienu kristieti. Vairākums LELB sinodāļu izšķirošā brīdī spēja to nopietni ņemt vērā, tāpēc drīkstam arī ticēt, cerēt un lūgt, lai Svētā Gara spēkā turpmāk to spētu gan jaunievēlētais bīskaps, gan ikviens, kurš ticībā piesauc Tā Kunga vārdu visā Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā.