Vaicājām filosofei Maijai Kūlei, kā viņa vērtē šādus sociālantropologa izteikumus?
"Reizēm jābrīnās, cik daudz Latvijā savairojušies radikālā tipa antropologi, kas portālos ar skubu sniedz postmodernas atziņas it kā visas savas nozares vārdā, būdami pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu. Tikko no antropoloģijas viena pārstāvja dzirdējām, ka 21. gadsimtā vairs nepastāvēšot mums pierastā nukleārās ģimenes forma. Citiem vārdiem – nepastāvēs forma, kurā sieviete un vīrietis mīl viens otru, kurā dzimst bērni, par tiem rūpējas abi vecāki, kur pastāv savstarpējs atbalsts un izpratne.
Jābrīnās, kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā. Tas nav pasaules attīstības vektors, tā ir tikai ilūzija, ka viss izirst un beidzas. Taču ja tā domā un sludina, tad, protams, palīdz vairoties negācijām.
Jā, 21. gadsimta modernajās sabiedrībās valda ātrlaiks, baudaskāre, egoisms. Daļai cilvēku vairs nav skaidrs, kas ir ģimene, kāpēc dzīvībai jābūt augstākajai vērtībai, kāpēc nauda nav pats lielākais labums, kāpēc jābūt žēlsirdībai, ko nozīmē "kalpošana". Taču tas nenozīmē, ka skurbulis pārņem visus un vienmēr. Ja tā būtu, civilizācija patiešām izbeigtos. Tomēr tā turpinās uz augstāko vērtību pamata.
Ja antropologs uzliek postmodernistu brilles un viņam galvā kņud trauksmaina vēlme sabaidīt, attaisnot deviantas uzvedības, apsaukāt par atpakaļrāpuļiem (jo jūs, redz, vēl esat saglabājuši nukleāro ģimeni), tad rodas konstrukcija, ko saklausām portālā TVnet: "ģimenes kā stabilas attiecību formas vairs nav, ja jūs domājat, ka tai vajag būt, tad esat neglābjami atpalikuši 19. gs.!"
Ja to skandē visai nācijai kā vienīgo variantu, tas ir bezatbildīgi un antropologa necienīgi."
– Vai filosofijā ģimene tradicionālajā izpratnē (t.s. nukleārā ģimene) tiek uztverta kā vērtība?
– Filosofijā pastāv dažādi virzieni, sākot no klasiskajiem un beidzot ar modernitātes radītām atziņu kopām. Hēgelis ģimeni uzskata par ārkārtīgi būtisku fenomenu, kur divi atšķirīgi subjekti vienojas vienā. Filosofija atzīst, ka ģimene ir gan eksistenciāla vērtība, jo ir pamats dzīvības turpināšanai, gan sociāla un ekonomiska – kā sabiedrības pamatšūniņa, gan vērtība tiesiskā aspektā.
Lieliski teicis dzejnieks Gēte: ģimene ir vieta, kurā īstenojas trīs lielas godbijības: pret to, kas par mums lielāks; pret to, kas mums līdzīgs; pret to, kas nespēcīgāks un mazāks. Tā ir dzīves mākslas skola, kurā nedrīkst pietrūkt jābūtības, ideālu, kaut arī kultūrvēsturiskie apstākļi un ekonomiskās grūtības grauj šos ideālus.
Skeptisko nostādņu kļūda slēpjas nespējā saskatīt vērtību stabilitāti, tradicionālo, noturīgo ģimenes attiecību formu nozīmību. Skeptiskajos variantos tiek lietota jau savu laiku pārdzīvojusi metodoloģija – konstruktīvisms, kad tiek uzskatīts: mēs veidojam ģimeniskās attiecības tādas, kādas gribam, varam arī ar... "kaķi". Jebkuri attiecību varianti tad būs "ģimene". Taču diemžēl tā nav. Nevaram ar... "kaķi", jo konceptā "ģimene" ir ietverta būtība, kas ir nemaināma, lai kultūrā nesagrautu šo jēdzienu: t.i. attiecības, ko veido vīrietis un sieviete.
Nodevība, šķiršanās, bērnu pamešana novārtā utt. Latvijā ir plaši izplatīta. Par to būtu jānokaunas un vairāk jādomā, kā mācīt par saticīgu ģimeni, mīlestību un atbildību. Bet tā vietā no RSU pasniedzēja dzirdam, ka viss velti – vilciens ir aizgājis, nākotnē mūs gaida tikai jezga. Taču tā nav. Protams, ja atļausimies tam piekrist, apdraudēsim paši savu jēgpilno eksistenci.
Antropologs deklarē, ka ģimenes ir daudz elastīgākas, nekā tas bija pasaulē, kura bija daudz mazāk mobila. Jāpiebilst, ka ne jau ģimenes formas tāpēc ir elastīgākas, cilvēki modernajā pasaulē vienkārši ir mobilāki, taču attiecību skaidrību var saglabāt arī 21. gadsimtā, ja vien tic, ka pasaulē pastāv mīlestība, dzīvības došanas kosmiskā mistērija, atbildība, uzticība.