Mankurtizācijas programmā ietilpa tautas vēsturiskās atmiņas iznīdēšana un līdz melnam humoram novesta vēstures viltošana. [..] Tai pašā laikā "pamatiedzīvotāju" galvās pūlējās iepaukot verdzisku padevību Maskavai un bezgalīgu apbrīnu par "dižās un progresīvās krievu tautas" nepārspējamiem sasniegumiem visās garīgajās un materiālajās nozarēs, ko vainagoja tās pasakainie "sociskie iekarojumi"."
Gluži dabīgi, ka ar tādu pašu politiku, tikai citā ietērpā, mūsdienās turpina nodarboties okupācijas varas pēcteči, to vidū rūdīti lielkrievu šovinisti un Maskavas tieši kalpi.
No līdzīgas politikas nespēj atteikties arī Nils Ušakovs: "Ar šo bildi gribēju pievērst uzmanību, ka mums ir jāizbeidz lūkoties pagātnē, un sen ir laiks pievērsties nākotnei", kam piebalso arī Ušakova sieva latviete Iveta Strautiņa-Ušakova: "Krievija bija, ir un būs mūsu kaimiņi, svarīgi partneri ekonomikā un kultūras dzīvē! Krieviski runājošie jau gadu simtiem ir bijuši Latvijas iedzīvotāji un tādi būs arī turpmāk, kas šeit ir dzimuši, uzauguši un kuri Latviju sauc par savu dzimteni!"
Savā vēstījumā Ušakovi ne ar vārdiņu nav pieminējuši viņu tik mīļās Krievijas militāro agresiju Ukrainā un, kādēļ tādas starptautiskās sankcijas vispār ir radušās. Turklāt Ušakovu spriedumos spilgti izpaužas dubultmorāle, piekopta melīga demagoģija. Tiek vēstīts, ka vēstures un pagātnes objektīvai izzināšanai līdzekļi nav jātērē un par pagātni nav jāinteresējas, tajā pašā laikā represētie tā kā būtu jāpiemin un bērniem jāstāsta savas tautas vēsture.
Rodas tikai viens jautājums, par kādu vēsturi var runāt bez objektīviem faktiem, skaitļiem un izpētes darbiem? Vai izdevīgāk ir tiražēt vēsturiskas puspatiesības, mītus? Aizrauties ar vēstures interpretācijām un viltošanu, ar ko tik prasmīgi savulaik nodarbojās padomju vara, bet mūsdienās Krievijas uzturētie mediji un organizācijas visā pasaulē?
Mums labi zināmās vēstures interpretācijas tiek pasniegtas arī 9. maijā, kuri iek propagandēti par "svētkiem". Šis datums latviešiem nekad neasociēsies ar svētkiem. Ar 1945. gada 9. maiju sākās Latvijas okupācija, vienam represīvam režīmam nomainot otru. Un tieši posmu pēc 9. maija, ko Ušakovi labāk "nodotu aizmirstībai" (vecajiem bukiem mīļš padomju propagandas izteiciens) un noklusēšanai, pēta un skaidro arī okupācijas laika nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisija.
Nesen notikušajā Tieslietu ministrijas rīkotajā starptautiskā konferencē, kurā tika diskutēts, kādēļ jāaprēķina PSRS okupācijas radītie zaudējumi, dalībnieki nonāca pie vienotām atziņām, ka tas nepieciešams lielāko tiesu tāpēc, lai šādi asiņaini notikumi vairs neatkārtotos.
Satversmes tiesas tiesnese Ineta Ziemele konferencē secina: "Pasaules prakse rāda, ka šādu traģēdiju un noziegumu aizmiršana, nolikšana plaukta tālākajā stūrī nepalīdz, bet ilgtermiņā rada nopietnas problēmas". Savukārt vēsturnieks Ainars Lerhis atgādina: "Ja totalitāro režīmu noziegumi netiek izprasti un nožēloti, tad attiecīgajā sabiedrībā paliek nesodāmības apziņa un līdz ar to nav garantiju, ka tas nevar atkārtoties."
Tieši nesodāmības sajūta un mūžam nezūdošās imperiālistiskās tieksmes spilgti raksturo Krievijas īstenoto okupāciju mūsdienu Ukrainas valsts teritorijā.
Aicināt vai atsaukties uz klusēšanu un visa aizmiršanu būtu vismuļķīgākais un naivākais, ko latvieši šodien varētu darīt. Agresīvais kaimiņš, kāda ir Krievija, dara tieši pretējo, iegulda milzīgus līdzekļus savas politikas un vēsturisko puspatiesību izplatīšanā, nepieciešamības gadījumā pielietojot arī militāru spēku.
Kā redzams, īlenu maisā nenoslēpsi – Krievijas politikas īstenotāji Latvijā ilgi pievaldīties nav spējīgi. Un labi, ka sabiedrība neklusē, bet skaļi un nosodoši reaģē.