Bet parāds nav brālis – tas jāsaprot ar galvu domājošiem cilvēkiem. Veiklākie dzīvo kā grābi, bet tauta pamazām iznīkst. Dīvaini, ka to nesaprot cilvēki, kas auguši padomijā. Parādu nomāktie bēg no nesakārtotās valsts, dzīvo vienai dienai, nonāk izmisumā, alkohola un narkotiku verdzībā – ir slimi fiziski un morāli. Dīvaini arī tas, ka valsts budžetu nākamajam gadam būvēja uz ienākumiem no kaitīgām vielām, azartspēlēm. Vai vēl vieglprātīgāk var izturēties pret savu tautu?
Ar slimajiem un atkarīgajiem necelsim ekonomiku un nestimulēsim ģimeņu pieaugumu! Rīgas mērs ir žēlsirdīgs pret kaķiem, sagādājot sev izpriecu, bet privatizācijā dzīvokļus zaudējušās ģimenes rindā uz mitekļiem gaida gadiem. Cik daudz cilvēku izmisuma dēļ, sabeigtās veselības mocīti, ir viņsaulē? Taču banketiem un salūtiem nauda ir. Domnieki brauc neskaitāmos komandējumos, bet neko no pārtikušām zemēm nemācās.
Vai Ziemassvētkos veiklie bagātnieki atcerēsies, ka tautas vairums ir neziņā, kā izdzīvot, kā veselību saglabāt? Mēs tikmēr svētīsim Ziemassvētkus klusi, klausīsimies garīgu un latvisku mūziku, atcerēsimies mīļos un ticēsim nākotnei!
19.12.2011 11:35
Spēlējam dzīvi uz parāda
Autors Ausma Henilāne no RīgasLatvietim un igaunim parāds arvien ir skaitījies negods. Bet tagad mūsu valstī senās vērtības ir zudušas. Vienam gribas būt bagātākam par citu – kaut uz parāda.