To portālam "Apriņķis.lv" stāsta Latvijas Republikas tiesībsargs Juris Jansons.
– Jūs vairākkārt esat norādījis uz nesakārtotiem jautājumiem attiecībā uz bērnunamiem. Vai šajā jomā ir kādi uzlabojumi?
– Šobrīd uzlabojumu nav. Par to joprojām tiek tikai domāts, lai gan bērnunamu reorganizācijas plāns ir gatavs, tas apstiprināts valdībā. No 2016. gada ir piesaistīts arī Eiropas fondu finansējums šo jautājumu sakārtošanai, ir nepieciešami papildus līdzekļi, lai nodrošinātu sociālo dienestu, audžuģimeņu kustības darbību tad, kad bērnu nami tiks reorganizēti.
Bieži vien bērni, kas atrodas ārpusģimenes aprūpes iestādēs, ir ar dažāda rakstura problēmām, ar nopietnām uzvedības novirzēm, dažādu pakāpju garīgo atpalicību, psihiskām saslimšanām, tāpēc ir jābūt sakārtotām visa veida atbalsta formām. Nav pieļaujama situācija, ka ir audžuvecāki, kas gatavi uzņemties atbildību par šiem bērniem, bet nav psihologu, nav pieejama veselības aprūpe.
Valsts kopējā veselības aprūpes sistēma ir bankrotējusi, un šādos apstākļos es neredzu iespēju aizbildņiem, audžuģimenēm un adoptētājiem nodrošināt iespējas brīvi piekļūt ārstiem. Bet tas, ko šie cilvēki dara, pieņemot svešu bērnu, ir misijas darbs, un ir svarīgi, ka mēs to atzīstam. Brīžiem šķiet pat traģiski, ka sociālie dienesti šādām ģimenēm nepalīdz, protams, ir arī izņēmumi.
Lai gan Latvijas Republikas Satversmē ir norma, kas nosaka, ka valsts īpaši aizsargā bērnus, kuri ir palikuši bez vecāku gādības, rodas jautājums – kāda ir šī īpašā aizsardzība? Ieslodzīšana bērnunamā? Diemžēl, bieži šo iestāžu darbinieki izturas pret bērniem sliktāk nekā pret ieslodzītajiem Ziemeļkorejā. Piedzīvojot pāridarījumus un nežēlīgu attieksmi, bērns nevar pilnvērtīgi attīstīties. Bet kā tas samērojams ar Satversmē rakstīto?
– Kam jānotiek, lai šajā sfērā kaut kas mainītos?
– Likumos bērnu tiesību aizsardzības jomā mums viss ir kārtībā, uz papīra viss ir labi. Kā jau minēju, pat Satversme bez vecāku gādības palikušiem bērniem garantē īpašu valsts aizsardzību. Es ar šo īpašo aprūpi saprotu to, ka situācijās, kad bērns nevar augt savā bioloģiskajā ģimenē, tiek nodrošināts pilnīgi viss viņam nepieciešamais. To nosaka arī ANO Bērnu tiesību konvencija. Tās ir tiesības uz pilnvērtīgu attīstību, diemžēl sociālā realitāte ir cita. Lai notiktu izmaiņas, atbildīgajām institūcijām jāmaina attieksme.
– Vai šobrīd ir iespējams reorganizēt bērnunamus?
– Pilnīgi noteikti. Jau tagad ir pašvaldības, kurās ir bērni, kas atrodas ārpus savām bioloģiskajām ģimenēm, bet neviens no viņiem nav ievietots bērnunamā. Un ir tādas vietas, kur nav nevienas audžuģimenes un visi no ģimenēm izņemtie bērni atrodas bērnunamos. Par to ir vairāk jārunā. Es ceru, ka arī pašvaldību politiķi aizdomāsies par šo jautājumu sakārtošanu, jo lielā mērā jautājums "būt vai nebūt bērnunamiem" tas ir pašvaldību ziņā.
Ja pašvaldībai ir izdevīgi uzturēt kādu bērnunamu, jo tā tiek nodrošināta infrastruktūra, tā ir vienīgā darbavieta radiem, draugiem, paziņām – šādos gadījumos būs neiespējami tos likvidēt vai kaut ko mainīt. Bērns tiek padarīts par objektu, savā ziņā par cilvēku tirdzniecības upuri, jo pašvaldībai ir izdevīgi šo sistēmu uzturēt. Bet tas noteikti nav bērnu interesēs.
Savukārt, ja pašvaldībā ir domājoši cilvēki ar atbilstošu attieksmi, to ir iespējams mainīt, piemēram, mēģināt attīstīt audžuģimeņu un aizbildņu kustību, jau vietējā līmenī nosakot kādas privilēģijas un atbalsta programmas šādām ģimenēm, kas ne vienmēr nozīmē tikai materiālu palīdzību. Tam pat nav nepieciešami miljoni vai grandiozi reorganizācijas plāni. Tā ir politiskā izšķiršanās.
– Vai sabiedrība būtu gatava vairāk iesaistīties?
– Jā! Ar sabiedrību ir jārunā, jāskaidro problemātika bērnunamu jomā. Bērni šajās slēgta vai daļēji slēgta tipa iestādēs tiek ievietoti bez notiesājoša sprieduma. Bet ikvienam ir tiesības uz dzīvi sabiedrībā, arī bērnunamu bērniem. Nevienam nav jāizaug slēgta tipa iestādē, ja vien tam nav kādi nopietni medicīniski iemesli.
Šie bērni noteikti ir visas sabiedrības atbildība. Protams, tas nenozīmē, ka ikvienam ir jāadoptē vai jāpieņem ģimenē svešs bērns, bet tiem, kuri to dara, jāsaņem visu veidu atbalsts.
– Kas notiek ar bērniem, kuri iestādēs nodzīvo līdz 18 gadu vecumam?
– Labākajā gadījumā viņi saņem pašvaldības piešķirto mājokli un tālāk ķepurojas paši. Bet bez atbalsta ir grūti. Pat ja šāds jaunietis mēģina veidot savu dzīvi, bieži vien tas nav iespējams no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ, tādēļ liela daļa šo jauniešu kļūst par Ieslodzījuma vietu pārvaldes klientiem. Pēc statistikas datiem, tie ir apmēram 30% bērnunamu audzēkņu.
Rodas traģiska situācija: tavi vecāki no tevis ir atteikušies, bērnunams tevi salauž, un sabiedrība ar savu vienaldzību izdara pārējo. Attieksme ir apmēram tāda, sak, pats vainīgs, ka esi tādā situācijā! No morāli ētiskā viedokļa sabiedrības pienākums ir palīdzēt piecelties tam, kurš pakritis.
Par laimi, ir arī pašvaldības, kas aktīvi pie šiem jautājumiem strādā. Ir arī labie piemēri, bet kopējā situācija ir tālu no ideāla.