Nedēļas nogalē kādā kino pasākumā noskatījos filmu par jauniešiem. Filma bija par skolu, kur kopā mācās bērni ar dažādām problēmām, piemēram, mācīšanās grūtībām, kustību traucējumiem, agresivitāti. Nežēlīgās attiecības starp vienaudžiem tika atainotas visā to krāšņumā. Filmas izskaņā vairāki jaunieši izvaro meiteni, kura pārvietojas ratiņkrēslā, savukārt pārējie klasesbiedri šīs ainas filmē ar telefoniem. Turklāt pāridarītāji nesaņem sodu.
Pēc kino seansa notika diskusija, kurā ikviens skatītājs tika aicināts izteikt savu viedokli par redzēto. Lūk, daži no komentāriem: "Interesanti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi..", "Režisors ir ļoti talantīgs..", "Spēcīgs aktieru darbs..". Ne vārda par to, ka vardarbība palikusi nesodīta.
Filozofs Igors Šuvajevs kādā no lekcijām reiz teica: "Ja mēs uz koncentrācijas nometni braucam kā uz muzeju, ar mums kaut kas nav kārtībā." To varētu attiecināt arī uz šo gadījumu. Es saprotu, ka tas ir inscenējums, bet vai mēs kā skatītāji, apmeklējot šādas filmas, neuzņemamies nekādu atbildību? Režisors izkropļotu pasaules ainu padara par mākslu, un mēs to patērējam.
Vai tiešām vienīgās mākslas robežas nosaka mūsu sirdsapziņa?