"Postmodernā domāšana neatzīst patiesības, kas derētu visiem. Tā balstās uz cilvēka personīgo izvēli un indivīda brīvību. Ir jumta jēdzieni kā politkorektums un tolerance, taču tie tikai apsedz reālo sadrumstalotību," norāda J. Vanags.
"Dzīve tādos brīvības apstākļos nav nepatīkama – kamēr vien politkorektums nekļūst represīvs. Taču sadrumstalota sabiedrība ir ievainojama. Tā izdzīvo drošos, labklājīgos apstākļos, kad nevajag kopā saucēja. Bet kopsaucēja mums īsti vairs nav. Mēs ne tikai zaudējam kopējo bildi, pēc kuras salikt sabiedrības puzli, bet mūsu kārbiņā ir gabaliņi no dažādām puzlēm. Komfortablajā, drošajā Eiropā tas var būt dzīvotspējīgs modelis, taču dzīve mainās.
Pārmaiņas virza ideoloģija, kas 60., 70. gados attīstījās intelektuāļu vidē, tajā skaitā universitātēs, kur mācījās topošie žurnālisti. Tādēļ virzība ir neticami strauja. Medijos ir daudz progresistu, bet mediji ir spēcīgs pārliecināšanas instruments. Ja kāds pauž pretējas idejas, tam jārēķinās ar uzbrukumiem, kas bieži ir vienkārši melnais PR, apsaukāšana un iebiedēšana."
Arhibīskaps uzskata, ka terora akti ir neprāts, kas ved tikai uz iznīcību: "Es labāk izvēlos dzīvot Eiropā ar visām progresa utopijām nekā "Daesh" kalifātā. Taču vai tiešām izvēle ir tikai starp galējībām? Vai normāla dzīve ar veselīgiem ideāliem ir kļuvusi nevajadzīga? Baznīcai pārmet, ka tā cenšas atgriezt viduslaikus vai tamlīdzīgi. Es teiktu, ka baznīca drīzāk cenšas saglabāt normālu dzīvi un normālas, dabiskas attiecības starp cilvēkiem. Es nevēlos nodarboties ar vispārēju kritiku, tikai jautāju – cik utopija ir gatava reālajai pasaulei? Terora akti pieder reālajai pasaulei tāpat kā masu migrācija. Tas liek pārbaudīt miera laikam derīgās idejas."
Garīdznieks arī uzskata, ka Latvijai var kļūt fatāla "neveselīga, nesadarbīga pretimstāvēšana" starp latviešiem un nelatviešiem, kādu ne vieni, ne otri nevar atļauties. "Jā, mums ir bijusi smaga, traģiska pagātne, taču, uzturot konfrontāciju, gudri nerīkojas ne latvietis, ne nelatvietis," intervijā teica J. Vanags.