– Kāpēc, pēc jūsu domām, joprojām ir tik daudz neizpratnes, diskusiju un dažādu spekulāciju ap 16. martu un atceres pasākumiem šajā dienā?
– Neizpratnes, manuprāt, nav, gluži otrādi – ir izpratne, turklāt izpratne ir abās pusēs. Piemēram, 1943. gadā NKVD jeb Iekšlietu tautas komisariāta virsnieks Merkulovs raksta par to, ka viņam pretī stāv tieši Latviešu leģions. Savukārt 1950. gadā ASV pārvietoto personu komisija reabilitē Latviešu leģionu ar tekstu: "Baltijas SS vienības savas darbības, mērķu, ideoloģijas un kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ bēgļu komisija tās neuzskata par ASV naidīgu kustību." 1955. gadā Latviešu leģionu reabilitēja arī Padomju Savienība.
Protams, Latviešu leģionam nav saistības ar nacismu, tas ir informatīvais karš. Kā jebkurš karš, arī šis iesākās ar kādu ļoti konkrētu notikumu, proti, 1997. gadā Latvijas valsts pasludināja savu vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Pirms tam nevienu īpaši neinteresēja Latviešu leģions. Vēlreiz uzsveru – spekulācijas ap šo jautājumu ir hibrīdkara sastāvdaļa, vērtībcīņa joprojām turpinās.
Latviešiem tas ir svarīgi, tā ir būtiska ne tikai mūsu vēstures, bet arī valstiskās identitātes sastāvdaļa. Iedomājieties, kas notiek, ja leģions tiek "izņemts" no mūsu nacionālās vēstures? Notiek katastrofa. Tas būtu kā automobilis, kuram noņemtu vienu riteni, – tas avarētu. Vēsturiski šā fakta ignorēšana būtu avārija. Leģions radās tāpēc, ka bija Baigais gads, notika Latvijas okupācija un suverenitātes atņemšana, kas sevi iezīmēja ar nepieredzētu teroru, spīdzināšanām, represijām un deportāciju. Tās bija "normālas" sovjetizācijas sastāvdaļas.
Leģions ir mūsu zemes un tautas – diemžēl ne vairs valsts – aizstāvēšana un vēlme atgūt savu suverenitāti tādā veidā, kādā tas tobrīd bija iespējams. Pirmie bataljoni karot aizbrauca latviešu formas tērpos un pat zem Latvijas karogiem pulkvežleitnanta Kārļa Manguļa vadībā.
Leģiona formēšana notika 1943. gadā, sekoja 1944. gada 16. marta kauja, nozīmīgs datums ir 1949. gada 25. marts, kad notika izsūtīšana – tā ir atmaksa gan par leģionu, gan par nacionālo partizānu kustību. Savukārt nacionālo partizānu kustības būtiska sastāvdaļa ir tie četri tūkstoši leģionāru, kuri savu cīņu pret sarkano okupāciju turpināja mežos.
Iepriekš minētais parāda, ka leģions ir būtiska, loģiska, vēsturiski pamatota mūsu nepārtraukto brīvības cīņu sastāvdaļa.
Kāpēc prokremliskie spēki tik ļoti uztraucas par 16. martu, nevis par 11. vai 18. novembri? Tāpēc, ka mūsu valstiskums ir diskreditēts no vietējās valdošās varas puses, un tas vairs nevienu īpaši neuztrauc. Savukārt 16. marts savā ziņā ir kļuvis par Nacionālās pretestības dienu un simbolu. Tas nepatīk nedz Krievijas imperiālisma tīklojumiem, nedz vietējam "gļēvlatvismam", tas atgādina, ka bija cilvēki, kuri darīja lietas, savas sirdsapziņas vadīti, nacionālās identitātes motivēti.
– Vai ir jāturpina sabiedrībai atgādināt par šiem notikumiem un tos skaidrot?
– Noteikti! Tas ir absolūti nepieciešami. Atcerēsimies, ka vēsture jau nav tikai fakti, skaitļi un dati. Tā ir arī vēsts. Un kas ir galvenā vēsts? Tas, ka latviešu tauta vienmēr – gan labos, gan grūtos un pat neiespējamos apstākļos – ir cīnījusies par savu brīvību un suverenitāti. Un Latviešu leģionam šajā kontekstā ir nozīmīga loma.
Spekulācijas, kas apvij 16. martu, parāda to, ka mūsu bijušie pretinieki diemžēl nemaz nav bijušie, bet joprojām esoši. Krievijas imperiālisms ir pārdzimis jaunā modifikācijā – putinismā, bet tas nav zudis.
– Kā par to stāstīt jaunajai paaudzei?
– Jaunieši ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Viņiem tas ir jāstāsta, un par to ar viņiem ir jārunā. Izpratni veido vairāki faktori: ģimene, vide un skola. Jautājums, protams, ir par to, kas veido šo vidi. Pirmkārt, ir bijušas vairākas paaudzes, kuras ir turētas neziņā. Otrkārt, šobrīd valdošā liberālā, nihilistiskā ideoloģija, kas noliedz jebkuras identitātes nozīmi, sākot ar dzimumidentitāti un beidzot ar cilvēka nacionālo identitāti. Tā vietā par augstāko ideālu tiek nolikts egoists, mietpilsonis un patērētājs. Bet kuram patērētājam jebkad ir uzcelts piemineklis?
1998. gadā ir pieņemta valdības deklarācija par leģionāriem. Par to vajadzētu stāstīt ne tikai jaunajai paaudzei, to vajadzētu atgādināt visiem. Valdībai jārūpējas par to, lai šis izskaidrojošais darbs notiku visos līmeņos – sākot ar izglītības iestādēm un beidzot ar diplomātiem.
Vajadzētu atgādināt faktu, ka vācu pusē cīnījās aptuveni pusotra miljona Padomju Savienības pilsoņu, tas ir nebijis precedents cilvēces militārajā vēsturē. Tas noteikti norāda uz to, ka partija un tauta nebija tik vienotas, kā tiek stāstīts. Kā jau teicu, šobrīd notiek informatīvais karš. Savulaik uz mums raidīja bumbas, tagad raida informatīvā kara šrapneļus, kas sprāgst cilvēku sirdīs un bieži vien nodara ne mazāku postu kā īstas lodes.
– Vai mūsdienu kontekstā varam runāt par patriotismu?
– Domāju, ka varam un par to vajag runāt! Tas nav nekas arhaisks vai neaktuāls, gluži otrādi. Par spīti globalizācijas tendencēm, tautas nevēlas atteikties no savas nacionālās identitātes, to vēl vairāk uzkurina Eiropas islamizācija un kristīgās kultūras demontāža. Atteikšanās no nacionālās identitātes padara cilvēku nabagāku, ja cilvēks tam pakļaujas, viņš sevi apzog. Patriotisms balstās sākotnēji dotos lielumos. Cilvēks bez nacionālās piederības ir klaidonis, bomzis. Ko tad nozīmē šis vārds? Tas ir cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas.
Par bomžiem mūs gribēja pārveidot Padomju Savienība, un par tiem mūs šobrīd vēlas padarīt Eiropa.
Padomājiet – kas ir Eiropas Savienības galvenā vērtība? Tā ir brīva darbaspēka plūsma, nevis nacionālā suverenitāte, pat ne kultūra. Mēs esam tikai demogrāfiskais faktors.
– Kā veicināt patriotismu?
– Varētu sākt ar to, ka 11. un 18. novembrī latviešu televīzijas kanāli pārstātu demonstrēt, piemēram, tādas padomju laika propagandas filmas kā "Pie bagātās kundzes", "Ceplis", "Kad lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās". Tas ir padomju propagandas kino, kas vērsts uz Latvijas valsts un latviešu tautas noniecināšanu. Tas ir nonsenss.
Būtiski ir ievērot vēsturiskā taisnīguma principu. Piemēram, šāds absurds gadījums: valsts amatpersona, šajā gadījumā Einārs Cilinskis, kurš publiski izteica savu nodomu piedalīties 16. marta pasākumos, tikai par nodomu vien tika atstādināts no amata. Tā ir totāli patvaļīga varas lietošana. Tajā pašā laikā citas amatpersonas 9. maijā brīvi var doties pie Uzvaras pieminekļa un godināt mūsu tautas pakļāvējus, okupantus, slepkavas un izvarotājus. Trūkst elementāra taisnīguma.
Un tas ir tikai sīkums uz kopējā fona. Pats būtiskākais – ir notikusi Nirnberga 1, bet nav notikusi Nirnberga 2. Kamēr tas nav noticis, mēs nevaram runāt par izlīgumu. Slepkava un upuris nevar sēdēt pie viena galda, kamēr slepkava nav nožēlojis savus grēkus, lūdzis piedošanu un saņēmis sodu. Tikmēr tā ir tikai liekulīga pļāpāšana, un ir nevietā šeit piesaukt reliģiskas tēmas un piedošanu. Tādā veidā mēs upuri tikai vēlreiz pazemojam.
Pēdējā laika notikumi Ukrainā un Krimā parāda, ka patriotisms ir nozīmīgs joprojām. Piemēram, ir biznesmeņi, kas atstāj savus uzņēmumus un labo dzīvi un dodas karot frontē Ukrainas pusē.
Jautājums: ja kaut kas tāds notiktu Latvijā, cik būtu to, kuri aizstāvētu savu zemi? Pēdējā laika socioloģiskās aptaujas rāda, ka 40 procentu latviešu šādā situācijā pamestu valsti. Tas liecina, ka 25 gadus Latvijā patriotisma veicināšanas jomā nav darīts pilnīgi nekas, tieši pretēji, skolās Latvijas vēsture pat nav atsevišķs priekšmets.
Patriotismu neveicina arī pārprastā tolerance, kas Latvijā ir pret visu un visiem. Pašiem latviešiem nav tiesību, ir tikai pienākumi. Bet mēs esam valsts pamatnācija. Tikai latvieši ir izveidojuši un aizstāvējuši savu valsti, tikai mums tas ir svarīgi.
Turklāt, lai veicinātu patriotismu, ir vajadzīga nacionālā ideoloģija. Arī mūsu izglītības programmā nav iekļauta patriotiskā audzināšana, tomēr skola ir pamats, kur tai būtu jāsākas.
– Kas ir nepieciešams, lai šīs pārmaiņas notiktu?
– Pirmkārt, ir jābūt godīgiem un konsekventiem attieksmē pret latviešu tautu. Ir jāpasaka – mēs jo¬projām esam okupēti, joprojām nav realizējies vēsturiskā taisnīguma princips. Lustrācijai, tāpat kā citās zemēs, jānotiek arī Latvijā, bet pie mums joprojām notiek diskusijas par "čekas maisiem". Patiesībai ir jātriumfē, tikai pēc tam var notikt nacionālais izlīgums. Kamēr patiesība nav īstenota, tikmēr mīlestībai nav vietas. Apelācija pie mīlestības pirms patiesības atklāšanas ir liekulība. Visiem tiem, kuri Latvijas teritorijā veikuši kara noziegumus, ir jātiek sodītiem, vismaz morāli.