"Ja saražo tādu varzu, lai tiek galā", "nu un – man nav jāatbild par to, ka citi vaislojas ", "tādu bērnu skaitu saštancē tikai nelabvēlīgie", "pašiem nav ko ēst un vēl tik dzemdē" – šie ir daži no pieklājīgākajiem izteicieniem.
Rodas jautājums – kāpēc esam tik neiecietīgi pret ģimenēm ar bērniem? Vai vairāk nekā viens bērns ir kāds nevēlams faktors, kuru dēļ ģimene automātiski nonāk kādā "sliktajā" kategorijā un ir pakļauta citu negatīvajam vērtējumam?
Manā paziņu lokā ir ģimenes, kurās ir četri, pieci un seši bērni. Tie nav ne alkoholiķi, ne cilvēki, kas beiguši piecas klases, un par saviem bērniem rūpējas paši. Aprunājoties ar daudzbērnu vecākiem, nākas atzīt – negatīvo attieksmi izjutuši teju visi. Tiek izteikta gan līdzjūtība, gan uzdoti jautājumi: "Tas taču nebija plānots, vai ne? Jums tā tikai gadījās!"
Iedomāsimies pretējo situāciju – vai būtu korekti bezbērnu pārim jautāt: "Kāpēc jums nav bērnu? Kā tad tā – vai jums ir kādas medicīniskas problēmas?" Šādās situācijās parasti saprotam, ka tas nebūtu toleranti, kāpēc tikpat pieklājīgi nevarētu "reaģēt" uz daudzbērnu ģimenēm?
Manuprāt, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, būtu jāpriecājas par katru ģimeni, kura izlemj laist pasaulē trešo, ceturto un piekto mazuli, un valstij tas būtu jāatbalsta. Turklāt ne vienmēr šim atbalstam jābūt materiālam – varētu sākt ar to, ka mainām iesīkstējušos stereotipus. Piemēram, tā vietā, lai šausminātos, mēs daudzbērnu ģimenes apsveiktu: "Malači, jūs gan esat varoņi!"
Pats galvenais – neaizmirsīsim faktu, ka daudzbērnu ģimenēs "saštancētie" bērni nākotnē būs tie, kuri maksās pensijas visiem pārējiem, arī tiem, kuri dēvē sevi par "modernajiem vientuļniekiem".