Leonora – viennozīmīgi mazās lūšu ģimenītes barvede un galvenā priekšniece. Trīspadsmit gadus vecā lūsene uz Līgatnes dabas takām 2004. gadā atvesta no Rīgas Zooloģiskā dārza filiāles "Cīruļi". Visdrošākais, ziņkārīgākais un apmeklētājiem draudzīgākais lūsis bariņā – tieši Leonora ir tā, kura visbiežāk un vistuvāk redzama Līgatnes dabas taku viesiem.
2008. gada maijā Leonora satika savu nākamo vīru - ārzemnieku. Incis-Villijs uz Līgatnes dabas takām atceļoja no kāda Igaunijas zooloģiskā dārza, un laikam jau valodas vai kautrīguma, vai varbūt igauņu lēnā temperamenta dēļ puisim vajadzēja veselus divus gadus, lai tuvāk iepazītu latviešu raibo zelteni. Lai nu kā tur arī nebūtu bijis, 2010. gada 22. maijā pasaulē nāca trīs abu meitas.
Šobrīd gan lepnais ģimenes tēvs ir zaudējis daļu savas "vīrišķās vīrietības" un kļuvis par pūkainu, omulīgu un laisku runci, kuram prātā tik vien kā ēšana un gulēšana, ne vairs meitenes un bravūrības izrādīšana. To gan reizēm itin veikli izmanto kāds Līgatnes mežu savvaļas lūsis, ļoti vēlēdamies kļūt par brūtgānu kādai (vai visām) no iežogojumā esošajām, četrām lūsenēm. Par nelaimi viņam, voljera žogs ir pietiekami stiprs un izturīgs, tā ka jāapmierinās vien ar gribēšanu, jo varēšana šeit iet secen...
Vienīgais, ko lielais meža kaķis aiz sevis atstāj, ir apaļo pēdu nospiedumi, stipri "iezīmēts" cerētais īpašums un gar žogu sakasīti zemes pleķīši. Lūšiem īstākais kāzu laiks ir februāris – marts un, kas to lai zina, gan jau arī šogad Līgatnes dabas taku lūšu meitenes sagaidīs savu meža Valentīnu...
Bet nu labāk par Leonoras un Inča meitām. Kad mazās piedzima, tām katrai jau pavisam agri iezīmējās to atšķirīgie raksturi un personības īpašības, tāpēc arī savus vārdus meitenes dabūja atbilstoši tiem. Tā, piemēram, Filozofe ir īsta lūšu Buda – tā vien liekas, ka ar savu gudro, skaidro un viedo skatienu tā zina visu un redz visam un visiem cauri. Filozofe no visiem ir visatturīgākā, uzmanīgākā un noslēpumainākā. Viņa ir sava tēta, Inča, mīļā meita, jo abi visbiežāk uzturas kopā.
Turpretī Favorīte ir tipiska mātes meita – tikpat nebēdnīga, palaidnīga, koša un raiba kā Leonora. Favorīte ir visrunātīgākais lūsis ģimenē – pļāpiņa, kura citiem savu garastāvokli un vēlmes dažreiz izsaka diezgan skaļi.
Trešā meita ir pastarīte Mazule. Kad viņa piedzima, mazulīte bija ļoti vārga un augumā vissīkākā, ar bērnišķīgiem sejas vaibstiem, kuri tai saglabājušies vēl tagad. Šodien Mazule ir tikpat ņipra un dūšīga kā abas pārējās māsas, lai gan daudziem tieši viņa liekas vismīļākais lūsis.
Ziemas baltumā visi Līgatnes dabas taku lūši ir daudz labāk ieraugāmi un apskatāmi nekā vasarā, kad to raibie kažoki ideāli saplūst ar voljera zaļuma, lapu, gaismas un ēnu spēli. Parasti šie klusie un uzmanīgie kaķi redzami guļam uz iežogojumā esošās nojumes jumta vai bluķīšiem, bet pārējā laikā slēpjas zem kāda krituša koka vai kuplāka krūmu pudura. To mīļākais ēdiens ir svaiga vistas vai liellopu gaļa – galvenais, lai tā ziemā nebūtu sasalusi, jo, atšķirībā no citiem gaļēdājiem, lūši aukstu un cietu gaļu negrauž. Kad vēderi pilni, tad vairs nekaitē ne sals, ne biezais sniegs!
Un vēl – lūši dabā nekad nevienam neuzbrūk no kokiem. Tie savu medījumu, tāpat kā jebkurš cits sevi cienošs kaķis, noķer uz zemes. Un tāpat kā ikviens kaķis, arī lūši murrā, šņāc, rūc, ņaud, spēlējas, asina un trin nagus, mazgā muti pēc ēšanas un dara citas kaķiskas lietas.
Ja vēlaties uzzināt ko vairāk un iepazīties tuvāk ar Līgatnes dabas taku lūšu ģimenīti, brauciet ciemos uz Līgatnes dabas takām! Bet atcerieties, esiet klusi un pacietīgi! Tikai tad šie karaliskie kaķi ļaus jums sevi ieraudzīt.