Tā kā lielākajai daļai mūsdienu jauniešu aktuāli ir pavisam citi jautājumi, nevis problēma, kā tikt galā ar lauku saimniecību un spītīgu govi, šo stāstu var uzskatīt par visnotaļ oriģinālu.
"Manā dzīvē uzradās būtne, kura tik ļoti pārvērta manu ikdienu, ka es nevaru par to neizstāstīt. Viss sākās dienā, kad paliku saimniekot mājā viena pati. Manā uzraudzībā palika suns, četri kaķi un stāsta galvenā varone – telīte Pērle. Lai gan kāda tur telīte – gadu veca govs! Aptuveni 350 kilogramus smaga un augumā man līdz pleciem. Mamma teica tā: katru rītu izlaid ganībās, bet vakarā ielaid iekšā. Padzirdi, un viss būs labi. Es pie sevis toreiz vēl nodomāju, ka tam nevajadzētu būt pārāk grūti.
Tā nu pienāk diena, kad sāku pildīt savu pienākumu, un Pērle mani iepazīstina ar savu raksturiņu. Pirmais, ko viņa dara, – skrien zem ābelēm ēst ābolus. Kādu brīdi ļauju viņai ēst, tad pie akas saleju ūdeni, un viņa padzeras.
Nu vajag Pērli izvest ganībās. Ar žagariem un vilkšanu esam nonākušas līdz pļavai. Tā katru rītu un vakaru mēs cīnāmies viena ar otru. Viņa kļūst spītīgāka un spītīgāka, bet es – niknāka un bezspēcīgāka. Zvanu mammai: "Mamm, tā govs ir stulba! Viņa mani neklausa!"
Kādu vakaru neparko nevaru viņu dabūt kūtī. Ārā jau kļūst tumšs, bet man vairs nav pacietības klaigāt un skraidīt viņai pakaļ pa pagalmu. Ieeju iekšā, aizcērtu durvis un esmu ne pa jokam saskaitusies. Zvanu draudzenei, jo man vajadzīgs morālais atbalsts. Izstāstu savas bēdas, un abas sākam smieties par šo muļķīgo situāciju, bet neko darīt. Pēc kāda trešā mēģinājuma iemānu Pērli kūtī.
Kādudien sāk stipri līt lietus. Es spilgti dzeltenā lietusmētelī skrienu ielaist kūtī savu Pērlīti. Šī izmirkusi stāv pļavā, sakumpusi un slapja. Pirmo reizi redzēju tādu skatienu, kādu viņa man veltīja! Tas bija tik nikns un reizē pārmetošs, sak, kā es varēju atļaut viņai salīt lietū!
Vēl kādu citu dienu viņa izdomājusi, ka kūtī neies. Nodomāju – štrunts ar to govi, es eju gulēt, jo ir jau pāri vienpadsmitiem vakarā. Atstāju kūti vaļā, lai pati ieiet, kad sirds vēlas.
No rīta pulksten 6 pamostos, skatos – govs pagalma vidū. Saģērbjos, izeju laukā. Padzirdu un vedu uz ganībām pa ceļu. Pērle izraujas no rokām un sāk skriet uz pļavu. Nodomāju – ļoti labi! Pati ieskries ganībās, bet es tikai piesiešu. Tajā brīdī pamanu, ka ķēdes galā nav mieta! Tas nozīmē, ka nekur nevarēšu viņu piesiet, bet uz māju pusi viņu aizdzīt vairs nespēju.
Pērle ieskrien tālajā pļavā! Eju mājās un zvanu vectēvam, lai palīdz dabūt govi mājās. Pēc tam 40 minūtes dzenos gan pa savām, gan kaimiņu pļavām pakaļ Pērlei, līdz viņa ieskrien vecajā fermā, kur ir šķūnis, bet tur ir milzīgi betona stabi. Paņemu ķēdes galus un trīs reizes apskrienu ap stabu, saviņķelēju ķēdi un turpinu gaidīt vectēvu. Vismaz tā govs neskraidīs pa visu rajonu. Beidzot atnāk vectēvs, un ar kādu trešo mēģinājumu divatā dabūjam govi līdz mājām un tad kūtī. Atrodam mietu un piesienam netālu pļavā.
Tā, lūk, pusotru stundu sava rīta es veltīju vienai govij. Tā bija pamatīga rītarosme un iemesls kavēt darbu. Vectēvs man deva visādus padomus, kā lai tieku galā, un viens no tiem bija, ka man esot viņai jāpielabinās ar maizi utt.
Godīgi sakot, tā maizes padarīšana līdzēja. Pārējos vakarus es viņu iemānīju kūtī ar āboliem un maizi. Pēdējās divas naktis atstāju pļavā, bet no rīta pārsēju (jūs neticēsiet, tā ir daudz ērtāk).
Šodien izmēģināju taktiku "Ansītis un Grietiņa". Izveidoju ābolu ceļu no ganībām līdz kūtij. Domāju, ka, lasot ābolus, viņa ieies iekšā, bet es smagi kļūdījos. Ātrām kājām Pērle bija zem ābelēm. Tad mēs spēlējām spēli, kura ātrāk salasīs ābolus – viņa mutē vai es grozā. Uzdūros uz viņas raga un saplēsu legingus. Par laimi, bez traumām – fiziskām un morālām. Beigu beigās viņa ir kūtī."
Iepriekš:
Deviņu bērnu mamma Krimuldā: Katru savu bērnu izlūdzos Dievam un vīram