Kapusvētku svinēšana ir sena kristietības tradīcija. Arhīvos tā minēta jau 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Kapusvētkus svin vasarā, katrā kapsētā savā noteiktā dienā – sestdienā vai svētdienā no maija līdz septembrim. Taču kapos garīdznieks notur dievkalpojumu ne tikai mirušo piemiņai.
Bieži kapusvētkos tiek svinēta Sv. Mise par mirušajiem, kur ticīgie ļaudis iet pie grēksūdzes un dievgalda, kā arī tiek svētīti jaunuzstādītie un atjaunotie krusti, pieminekļi, tiek dota svētība bērniem.
Pirms kapusvētkiem piederīgie rūpīgi sakopj tuvinieku atdusas vietas. Kapi izskatās kā krāšņi ziedoši dārzi. Mazpilsētās un laukos kapusvētki ir kļuvuši arī par radinieku un novadnieku galveno ikgadējo tikšanās reizi. Pilsētnieki izraujas no lielpilsētas augstajiem namiem un skaļās pilsētas dzīves, lai sakoptu kapus, pabūtu klusā sirds lūgšanā un satiktos ar radiem. Mūsu tautai kapsētas ir kā otrs dievnams, it sevišķi kapusvētkos, kad tuvus un tālus ceļus braukušie satiekas un vienojas kopīgā lūgšanā par mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem.
Katra tauta jūtas spēcīgāka, ja tā skaidri apzinās savas pamatvērtības. Mūsu kapu kopšanas un kapusvētku tradīcijas ir izcila kultūras vērtība. Katri kapusvētki ir kā cerības zīme, ka dzīve nebeidzas virs zemes, bet ikviena cilvēka pēdējā stacija un apstāšanās ir pie Dieva debesīs.
Vēsturiski ir izveidojies, ka latvieši un lietuvieši ir teju vienīgie Eiropā, kas godina un lūdzas par saviem mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem, ik gadu rīkojot kapusvētkus. Tā ir unikāla un vienreizēja parādība, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Viesītes mācītājs Alvis Āboliņš atklājis, ka pirmo reizi informācija par kapusvētkiem minēta kādā 1831. gada avīzē. Rakstītais liecinājis, ka līdz tam pagānisko kapusvētku tradīciju savā paspārnē ņēmusi Baznīca, līdz ar to piešķirot tiem citu nozīmi.
Pastāv leģenda, ka kapusvētki radušies šādi: 19. gadsimta sākumā kāds Zaubes mācītājs ievērojis, ka dievkalpojums nebija kupli apmeklēts. Izrādījās, ka baznīcā bija tukši soli, jo ļaudis rušinājās kapos, nevis klausījās mācītāja sprediķī. Tā nu mācītājs ar visu draudzes kori devies noturēt dievkalpojumu kapos. Pēc laika šī prakse izplatījusies arī citās draudzēs.
Būsim arī mēs aktīvi kapusvētku dalībnieki savu draudžu kapsētās, ar skaidru prātu un tīru sirdi uzmanīgi ieklausīsimies garīdznieka vārdos, dziedāsim aktīvi līdzi procesiju dziedājumos un patiesi no visas sirds vienosimies kopīgā lūgšanā par mūsu mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem.