Ceļojuma piezīmju pirmo daļu lasiet šeit.
Prāga, zelta Prāga!
Jā, teiciens par zelta Prāgu nav pārspīlēts. Tur nekas nav mainījies: Kārļa tilts savā vietā, astroloģiskais pulkstenis tāpat, tūristu pūļi arī tikpat lieli cik pirms 20 gadiem. Vienīgā atšķirība – uzkrītoši daudz aziātiskas izcelsmes un Krievijas pārstāvju.
Iespējams, tas tāpēc, ka visi citi izvēlas Prāgu apmeklēt pavasarī vai rudenī, kad tur vēsāks un skaistāka daba. Jā, jūlijā, kad tur vienmēr esot ap +30 grādiem, Prāgas centrā nav ko darīt. Šajā ziņā Prāga sagādāja vilšanos – milzīgais karstums un tūristu masas neattaisnoja gaidas.
Toties pozitīvā pieredze saistījās ar sabiedrisko transportu un vietējām kafejnīcām. Ieklausījāmies kādas Prāgā jau vairākus gadus dzīvojošas latvietes ieteikumos un ar savu auto centrā nemaz nemēģinājām braukt. Satiksme šeit ir visai blīva, un autostāvvietas rezervētas viesnīcām un iestādēm, turklāt ļoti dārgas. Tas jāņem vērā arī tad, ja vēlaties apmesties kādā viesnīcā pilsētas centrā, jo, lai gan tad cena ir krietni vien mazāka nekā citās Eiropas pilsētās, pilnīgi visām papildus jāmaksā par rezervētu autostāvvietu. Nereti tie ir 25 eiro dienā.
Mēs izvēlējāmies apmesties Prāgas drošākajā vietā – vēstniecību rajonā (aiz pieturas "Hradčanska"), tikai divu metro pieturu jeb 10 minūšu brauciena attālumā no vecpilsētas. Ņemot vērā to, ka sabiedriskā transporta biļete 24 stundām (iekļauts visu veidu transports, arī funikulieris kalnā un viena veida laiva braucienam pa upi) Prāgā maksā tikai 110 kronu (4,4 eiro), naktsmājas četru zvaigžņu viesnīcā izmaksāja tikpat cik Vācijas "nekurienē". Jāteic, ka šī transporta biļete atviegloja arī pārvietošanos pa pilsētas centru – ja slinkums iet kājām, ar tramvaju var nobraukt kaut vienu pieturu, cik bieži vien vēlies.
Pozitīva pieredze mums bija arī attiecībā uz ēšanu. Nav noslēpums, ka tūrisma "mekās" pusdienošana var izvērsties par dārgu prieku. Te atkal ņēmām vērā vietējās latvietes ieteikumus un gājām uz vietējiem domātajām ēstuvēm. Izrādās, tās atrodas tikai viena kvartāla attālumā no tūristu kafejnīcām, kur pat nacionālais ēdiens knēdeļi ar gaļas mērci ir divreiz dārgāks nekā citviet.
Piemēram, čehu tradicionālo pīli ar sarkanajiem kāpostiem par pieņemamu cenu baudījām kafejnīcā "Slavia", kas pastāv no Čehijas pirmās brīvvalsts laikiem un atrodas uz ielas stūra pretī Nacionālajam teātrim. Šeit, pa logu vērojot Vltavu, var izbaudīt arī izcilu Vīnes kafiju ar īsta putukrējuma cepurīti un garšīgas kūkas. Cenas tur tiešām ir zemākas nekā pašā centrā, turklāt interjers ir visai gaumīgs, un, pēc fotogrāfijām pie sienām spriežot, to apmeklējusi arī Hilarija Klintone un citas pasaulē pazīstamas personības.
Tā kā man ir svarīgs kafijas dzeršanas rituāls, ņēmām vērā ieteikumu un aizgājām uz "Café Louvre". Atmosfēra, apkalpošana un interjers šeit ir brīnišķīgs, saldie ēdieni, kas gatavoti pēc receptēm vēl no pirmās brīvvalsts laikiem, – izcili. Pulksten piecos ir iespēja nobaudīt angļu tējas ceremoniju, arī pamatēdienu cenas ir ļoti pieņemamas. Tā ir vieta, kur noteikti atgriezīšos.
Par Prāgā apskatāmajiem objektiem garos stāstos neizplūdīšu, jo tos atradīsiet jebkurā ceļvedī, tikai piebildīšu, ka atšķirībā no 20 gadu senas pagātnes, tagad gandrīz visu apskate ir par maksu, turklāt daudzos nevar nopirkt atsevišķu ieejas biļeti, jāpērk kompleksa biļete, kas ģimenei var izrādīties dārgs prieks.
Ja ir vēlme izbaudīt vietējo kolorītu, astroloģiskajam pulkstenim aizmugurē atrodas tipisks vietējais alus krogs. Ja vēlies baudīt alu un uzkodas par vietējo cenām, tad, tāpat kā citviet kafejnīcās, jārēķinās, ka cenā ietilps cigarešu dūmi.
Lai gan slavenais Šveika krodziņš atrodas vecajā vietā, tas pārsteidza ar to, ka jau pusdesmitos vakarā bija slēgts. Tas, iespējams, tāpēc, ka tā bija vienīgā vieta, kur redzējām smēķēšanas aizlieguma zīmi.
Bohēmijas pērles
Pie pašas Čehijas–Vācijas robežas Ziemeļbohēmijā atrodas tā sauktā Čehijas Šveice (Vācijas pusē – Saksijas Šveice), ko, ietekmējoties no tūrisma ceļvežiem un aculiecinieku stāstiem, izvēlējāmies par sava ceļojuma saldo ēdienu. Uzreiz gan jāteic, ka ar vienu dienu bija par maz, bet to sapratām tikai pēc dažām dienām, kad nācās atgriezties uz Polijas ceļiem un pārskatot savu fotogaleriju.
Mūsu galamērķis bija Pravčička brana jeb Prebiša klinšu vārti, kas ir lielākais dabīgais akmens tilts Eiropā un ir Bohēmijas Šveices simbols. Uz tiem ved divas 3 km un 6 km garas takas. Nenožēlojām, ka izvēlējāmies garāko ceļu. Ejot visai ātrā solī, tas ilga vairāk nekā stundu, bet bija to vērts.
Pirmos 100 metrus fotoaparātam nācās "pasvīst", līdz sapratām, ka unikālā dabas ainava nemainīsies visus sešus kilometrus. Vienā pusē stingra seguma takai paveras nebeidzami skaisti klinšu veidojumi, bet kreisajā – zaļš un dabīgi kopts mežs ar mellenājiem un meža ziediem (acīmredzot cietā augsne neļauj mežam aizaugt). Drīz vien sapratām, ka visskaistāk te varētu būs zelta rudenī. Tātad atgriezīsimies. Takas reljefs ir piemērots gan ģimenēm ar bērniem, gan senioriem.
Skaidrības labad: 6 km garā taka sākas Mezni Luoka ciemā, bet 3 km garā – Hrensko ciemā. Abās jārēķinās ar 110–150 CZK (4,4–6 eiro) autostāvvietas dienas maksu.
Jautrs un emocijām bagāts bija brauciens ar laivām pa Kamenicas upes aizu starp klintīm un ūdenskritumiem. Interesantais laivinieku stāstījums lika saskatīt visneiedomājamākās lietas. Uz laivu piestātni var nokļūt no Hrensko ciema.
Bohēmijas pērles turpinās arī Vācijas pusē jeb Saksijas Šveicē. Populārās Basteja klintis ar iespaidīgo akmens tiltu vilina tūristu pūļus. Iespējams, tāpēc Čehijas Šveice mums likās mīļāka, ne tik civilizēta. Bet varbūt mēs jau bijām noguruši no tā skaistuma un unikalitātes, ko bijām baudījuši jau vairākas dienas. Te taisnība izrādījās kādam paziņam, kurš, apceļojot visus Čehijas dabas parkus, atzina, ka ar laiku tie visi šķiet vienādi. Tāpēc labāk koncentrēties uz vienu un izbaudīt to līdz galam.
Sālsūdens pieredze
Kā ķirsītis uz tortes mums bija SPA centrs "Toskānas termas" (Toskana Therme) Vācijas pierobežas pilsētā Bādšandavā (Bad Schandau). Tur par Vācijai neraksturīgi zemām cenām var izbaudīt neskaitāmus baseinus un pirtis, sauļoties ar skatu uz Elbas upi un, kas pats būtiskākais, sālsūdens baseinā atslābināt, staigājot pa Bohēmijas kalnu takām, piedzītos muskuļus.
Ne velti šis īpatnējais baseins piedāvā skaņas un ūdens terapiju – vien dažas minūtes bezsvara stāvoklī, skatoties 3600 attēlus relaksējošas mūzikas pavadībā, un smeldzošās muskuļu un locītavu sāpes bija kā ar roku atņemtas. Šeit jāpiebilst, ka tas izdodas vien tiem, kuri spēj atslābt tā, lai ar ausīm ūdenī, guļot taisni un bez kustībām, negrimtu ūdenī. Lai izbaudītu skaņas terapiju, ausīm noteikti jābūt ūdenī, jo skaļruņi ir iebūvēti baseina grīdā, bet attēli tiek projicēti uz telpas griestiem.
Secinājumi:
Vasarā Čehijā ir pārāk karsts un pārāk daudz tūristu. Nākamreiz brauksim pavasarī, kad tā ir ziedos, vai rudenī, kad tā ir zelta krāsā.
Lai izbaudītu īstās Čehijas pērles, tās jāapmeklē pamazām – vienā nedēļā var apgūt ne vairāk kā divus reģionus.
Ceļojuma beigās visas klintis un smilšakmens veidojumi šķiet vienādi, tāpēc pietiks ar pāris dabas parku apmeklējumu.
Lai aprakstītu vienas nedēļas laikā redzēto, nepieciešamas vismaz septiņas avīzes lappuses, tāpēc, pirms dodaties ceļā, paši vēl papētiet aculiecinieku un tūrisma ceļvežu ieteikumus.
Dažas izmaksas:
Kafija: 30–50 CZK*
Alus 0,5 l glāze: 25–45 CZK
Troski pils apmeklējums: 70 CZK
Autostāvvieta pie objektiem: 60 CZK/3 h vai 150 CZK visa diena
Brauciens ar laivām pa Kamenicas upi Čehijas Šveicē: 80 CZK – pieaugušie, 40 CZK – bērni, seniori.
"Toskānas termas": 2 stundas 16 eiro – pieaugušie, 8 eiro – bērni; 4 stundas 20 eiro – pieaugušie, 10 eiro – bērni. Pieejamas grupu un akciju atlaides.
Viesu nams Čehijā: no 30 eiro
*10 CZK – 40 eirocenti.