Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Neiztika arī bez muļķa laimes

Kad esam sasveicinājušies, Guntis Grants vedina uz siltumnīcu, kur kastītēs dīgst šogad sētās liliju sēklas. "Pirmos ziedus, kas raisīsies lilijām, kuras pašlaik ir tikai ļoti sīki asniņi, redzēsim pēc trim, pat pēc pieciem gadiem. Līdz pirmajai lielajai ziedēšanai būs vēl jāpagaida kāds gads, bet līdz pirmajam eiro kabatā parasti paiet astoņi gadi.

Zem plēves "Jaunakeros" aug ziedi tikai krustošanai. Te tādu ir aptuveni 700 dažādību. Kopā ar lilijām, kas aug uz lauka, G. Grantam, kā pats saka, ir aptuveni 2000 dažādību – ārzemju šķirnes, šķirnes, kuras izveidojis viņš pats, arī hibrīdi, kuriem ir tikai numurs, bet vēl nav vārda, taču pietiekami interesanti, lai no tiem iegūtu sēklas.

"Ir krustojumi, ar kuriem nekas nesanāk. Pirmajā gadā var papriecāties, kad lilija ir uzziedējusi, jau nākamajā gadā var spriest, kas tur sanāks. Rezultātā, kā saka vecie selekcionāri, no tūkstoš sējeņiem viens ir derīgs. Tā arī ar zināmām pielaidēm ir. Pie daudzām atziņām esmu nonācis pašmācības ceļā caur puniem un zilumiem, lai gan teikšu kā ir – sākumā netrūka arī muļķa laimes," teic liliju audzētājs.

Sēklas lilijām ienākas lēni. Krustošana sākas ap Jāņiem un turpinās visu jūliju. Pašlaik viskrāšņāk zied Āzijas lilijas, tad nāk trompetlilijas un OT grupas lilijas, kas ir Austrumu un trompetliliju krustojums. Pie krustošanas Guntim palīdz meita un palīgs Roberts, kurš ir mācījies dārzkopību Bulduros un zināšanas papildinājis Holandē.

Viss sākās ar pieciem liliju sīpoliem

"Kādreiz mācījos gleznot, un reiz uznāca vēlēšanās uzgleznot lielas puķes. Man šķita, ka lilijas būs tās īstās. Mammai bija dārziņš Carnikavā. Dārza kaimiņiene viņai izstāstīja, kur viens vīrs lilijas audzē. Aizbraucu, ieraudzīju divas lielas dobes pilnas ar krāsainām un smaržojošām trompetlilijām un, kā mēdz sacīt, biju gar zemi. Pat iedomāties nevarēju, kā kaut ko tik īpašu var izaudzēt.

Šis vīrs man sacīja: "Ņem dzijas gabaliņus, izvēlies, kuras puķes tev patīk vislabāk, un rudenī dabūsi sīpoliņus." Paskaitīju, cik rudenī man būs naudas, apsēju diedziņus ap piecām lilijām, un, kā runāts, rudenī dabūju sīpolus. Tā pirms 30 gadiem arī man uzziedēja pašam savas lilijas," atceroties aizraušanās sākumus, stāsta G. Grants.

"Kad bija skaidrs, ka ar to vien, kas man ir, nepietiek, devos pie selekcionāra Andra Krūmiņa prasīt padomu, ko un kā darīt, lai tiktu pie savas puķu kolekcijas. Un tas atkal man bija atklājums, jo biju iedomājies, ka puķes selekcionē tikai vīri baltos halātos institūtos ar miljonu budžetu. Izrādījās, ka tā nemaz nav. Ja ir saprašana, ko darīt, to var paveikt arī pats savā dārziņā.

Tā no piecām lilijām pirmajā gadā pamazām tiku līdz tam, ka mammas dārziņā liliju dobēm vietas vairs nepietika. Paņēmām nomā tukšo kaimiņu dārziņu, bet arī ar to nepietika. Tad sākām nomāt vēl vienu tukšu gruntsgabalu, līdz sapratām, ka jāpērk zeme. Tā tikām pie trim hektāriem Daugmalē. Tā ir mūsu laime, jo toreiz, pirms tā sauktajiem treknajiem gadiem, tas vēl bija pa spēkam. Tiesa, nu jau atkal zemes sāk aptrūkties."

Holandieši visu aptvert nevar

Latvijā, pateicoties liliju audzēšanas celmlauzim V. Orehovam, liliju audzētāju kustība ir labi attīstījusies. Šobrīd gan, kad ir jādomā arī par izdzīvošanu un vecie selekcionāri aiziet, bet jaunie nenāk, jo apzinās, ka lielu biznesu šajā nozarē taisīt nevarēs, "esam palikuši četri selekcionāri. Savā starpā nekarojam un pat neesam sašķēlušies vairākās biedrībās. Turklāt taisām tādas izstādes, kā nav nevienam citam tuvākajā apkārtnē, piemēram, tradicionālo liliju izstādi jūlijā Dabas muzejā.

Protams, sava nozīme ir arī spiedienam uz Latvijas ziedu audzētājiem, ko šajā biznesā izdara holandieši. Bet es viņus nevainoju. Holandieši vienkārši kārtīgi dara savu darbu. Es ik gadu sasēju aptuveni 30 tūkstošus sēklu, bet holandiešu firmas sēj miljonus. Taču, ja uz brīdi aizmirstam par Holandi, redzēsim, ka mēs ar savu selekcijas darbu pasaulē izskatāmies pietiekami labi. Holandieši "spiež" uz segtajās platībās audzētām ejošajām šķirnēm un lieliem griezto ziedu apjomiem, bet tāda niša kā dārza lilijas, kas ir tikai pieci procenti no kopējā apjoma, nav lielražošanai interesantas. Un tur darba pietiek arī man," uzsver selekcionārs.

Mainās arī puķu mode

"Protams, mainās arī puķu mode. Vienu gadu visiem vajadzēja rozā lilijas, tad rozā ar baltu vidu. Gadsimtu mijā visiem savajadzējās dzeltenās. Tagad dzeltenās ar punktiņiem internetā var mest pakaļ, tiesa – līdz brīdim, kad tās ierauga dārzā. Pašlaik pašas stilīgākās lilijas ir tādas ar ģīmīšiem, kurās ir kaut kāds raksts – punktējums, svītrojums, melns vai balts pleķis vai kas tamlīdzīgs, kurā ieskatoties šķiet, ka zieds ar savu seju veras pretī."

Lilijas – arī ēšanai

"Mēs lilijas audzējam tikai smukumam, bet ķīnieši – arī ēšanai, konkrēti tās, ko mēs saucam par ķeizarkroņiem. Arī tīģerlilijas ar nokareniem ziediem ir iecienīts dārzenis, kas Ķīnā aug uz mūra žogiem mazā daudzumā zemes. Izmantoti tiek gan sīpoli, gan ziedi un ne tikai ēšanai, bet arī tautas medicīnā.

Esmu ievērojis, ka pie mums lilijas ļoti garšo grauzējiem. Šeit, Daugmalē, vairākus gadus nācās nopietni cīnīties ar ūdensžurkām. Vislabāk tām garšoja baltās, dzeltenās un rozā krāsas lilijas un protams, martagonlilijas, jo to sīpoliem ir tāda sīva piegarša. Par lielu naudu mums palīgu pietika, bet tomēr sapratām, ka problēmas ar grauzējiem būs jārisina pašiem, piemēram, izmantojot pat gaisa šauteni. Pirmajā gadā iznīcinājām vairāk nekā 300 ūdensžurku, pāris vēlākajos gados – nedaudz mazāk.

Tagad šo cīņu turpina kaķi, kas pa perimetru sargā mūsu liliju laukus, un, kā saka selekcionārs Jānis Rukšāns, ar pieciem kaķiem uz hektāru ir diezgan."