Tomēr jogas vingrinājumiem un Austrumu filozofijai ir senas tradīcijas arī postpadomju telpā. Krievijā jogu pazina jau 19. gadsimta beigās, kad daudzi aristokrāti un radošie cilvēki sāka praktizēt no Indijas nākušos fiziskos un prāta vingrinājumus. Piemēram, slavenais teātra režisors Konstantīns Staņislavskis savā unikālajā sistēmā ietvēra dažus budistu koncentrēšanās piemērus, kas aktieriem palīdz uz skatuves. Cits modernā teātra pamatlicējs, rakstnieks Mihails Čehovs, visas dzīves laikā praktizēja jogu un bija aizrautīgs budisma ideju pētnieks. Arī gleznotājs Nikolajs Rērihs pēc atgriešanās no Indijas Krievijā popularizēja Agni jeb uguns jogu, kuru īpaši bija pētījis.
Pēc komunistu nākšanas pie varas padomju sistēma jogas praktizēšanu neatzina. Tomēr daudzi turpināja dzīvot saskaņā ar Austrumu filozofijas mācībām. Ir neskaitāmas liecības, ka jogas vingrinājumus cilvēki jo īpaši izpildīja Staļina koncentrācijas nometnēs Sibīrijā. Izdzīvojušie vēlāk stāstīja, ka, pateicoties tiem, viņi spējuši saglabāt veselo saprātu un cerību.
Pēc Staļina nāves par jogas un Austrumu filozofijas praktizēšanu uz Sibīriju cilvēkus vairs nesūtīja, tomēr tā joprojām nebija varas atbalstīta kustība. 1970. gadā PSRS vadība neatbalstīja vairāku zinātnieku lūgumu legalizēt jogu, lai gan ir zināmi fakti, ka padomju valdība interesējās par atsevišķām jogas metodēm, lai tās izmantotu kosmonautu sagatavošanā.
Pirmās atkušņa pazīmes šajā stingrajā nostājā sākās 80. gadu sākumā. Veidojās lielākas cilvēku grupas, kuras vienoja interese par jogu, tomēr viņi varēja pulcēties tikai savos dzīvokļos, ne publiskās telpās. Lai sarīkotu jogas sesiju, nācās būt ļoti uzmanīgam, jo tas varēja izraisīt aizdomas – kādēļ mazā dzīvoklī tiekas daudz cilvēku. Jogas pozas tika pārdēvētas par relaksācijas un koncentrēšanās vingrinājumiem, mantras bija aizliegtas. Austrumu mācība un joga no pilnīgas pagrīdes spēja iznākt tikai ap 1990. gadu, kad padomju sistēma sabruka.
Latvijā jogas kustība sevi piesaka 1924. gadā ar Harija Dīkmaņa jogas mācības skaidrošanu un paraugdemonstrējumiem. 1939. gadā Jogas zinātņu centrs Latvijā tika pārdēvēts par jogas biedrību ar mērķi mācīt jogu praktiski. Biedrība pastāvēja pavisam neilgi – līdz padomju varas ienākšanai. Sākās slēptas un privātas jogas nodarbības. Pēc Padomju Savienības vadoņa nāves aizliegums nedaudz tika mīkstināts, entuziasti sāka pārrakstīt trīsdesmito gadu materiālus, kā arī tulkot jauniegūto literatūru par jogu. Sarakste ar Indijas skolotājiem šajā periodā netika pārrauta, pagrīdes garīgā darbība, kaut neregulāra, tomēr pastāvēja.
Padomju laikā ar jogu nodarbojās šodien sabiedrībā labi zināmi cilvēki, piemēram, arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kopš 1985. gada Austrumu filozofiju un meditācijas studējis bērnu ārsts reanimatologs Pēteris Kļava. Par slavenāko sievieti jogisti bieži uzskata Eiženiju Pētersoni (Indra Devi), kas dzimusi Latvijā. Sava garā mūža laikā viņa bijusi indiešu filmu zvaigzne, 1960. gadā viesojusies Maskavā un pat tikusi uzaicināta uz Kremli.
Šeit jāatzīmē, ka gan jogas praktizētāji, gan iesācēji tiks gaidīti no 19. līdz 21. jūnijam Siguldā, atpūtas kompleksā "Brūveri", kur notiks jau trešais Saulgriežu jogas un mūzikas festivāls, kas ieguvis starptautisku mērogu un aicina smelties iedvesmu jogā, pasaules mūzikā un sirsnībā.
Tajā būs iespēja tikties ar domubiedriem, jogas praktiķiem un tiem, kuri interesējas par kvalitatīvu dzīvi. Tā būs iespēja satikt jogas pasniedzējus no visas pasaules – Somijas, Vācijas, Igaunijas, Krievijas, Japānas, Beļģijas, Indijas, kā arī Latvijas, piedalīties jogas nodarbībās, klausīties lekcijas un baudīt koncertus.
Īpaša programma veidota arī bērnu auditorijai – zaļā dzīvesveida mākslas izpausmes, meistardarbnīcas un bērnu joga. Saulgriežu jogas un mūzikas festivāla laikā organizatori piedāvās izbaudīt saulgriežu nakts burvību latviskās tradīcijās un rituālos, tā apliecinot dabas procesu īpašo nozīmi ne tikai jogā, bet arī no senčiem mantotajās paražās.