Televizora nebija, tādēļ lasīja avīzi
Aivars Janelsītis: Laikrakstu "Darba Balss" sāku lasīt 1948. gadā, uzreiz pēc Priekuļu lauksaimniecības skolas beigšanas, kur mācījos par elektromehāniķi. Ar ko man tā šķita īpaša? Tā bija avīze četriem 1950. gadā no Rīgas apriņķa izdalītiem rajoniem – Saulkrastu, Baldones, Siguldas un Rīgas rajonam. Latvijā pēc 1950. gada apriņķu vairs nebija, to vietā nāca rajoni, bet pagastu vietā tika nodibinātas ciemu padomes. Un tā tas bija līdz pat 1999. gadam, kad sākās administratīvi teritoriālā reforma, kad radās pagasti un novadi.
Toreiz katrā rajonā bija sava avīze: Siguldā "Siguldas kolhoznieks", kas 1953. gadā pārtapa par "Padomju Siguldu", Saulkrastos – "Saulkrastu Avīze", bet Baldonē – "Par Komunisma Uzvaru". Tiesa, Baldones rajonu jau pēc dažu gadu pastāvēšanas likvidēja, jo [PSKP CK ģenerālsekretāram] Ņikitam Hruščovam ļoti patika visādas pārmaiņas. Kad ar laiku pazuda arī citi rajoni, pāri palika tikai "Darba Balss".
Tolaik, kad nebija pat televīzijas, par internetu nemaz nerunājot, avīzē tika atspoguļots viss, kas notika bijušajā Rīgas apriņķī un vēlāk Rīgas rajonā. Tur vienmēr bija lielāki un mazāki raksti, intervijas, ziņas, ko un kur būvē, pat tas, cik kurš procentus izpildījis darbā. Bet arī tam bija sava jēga, jo varēja redzēt, kurš atkal dabūjis pa kaklu, piemēram, par sliktu kukurūzas audzēšanu.
Par nesaskaņām ģimenē gan toreiz neviens nerakstīja. Tādas lietas, ja kāds priekšnieks bija ieskatījies savā sekretārē vai kaimiņienē, tika kārtotas arodbiedrības un partijas sapulcēs, vedot pie prāta laulības pārkāpēju, bet ne presē.
Pāri strīpai neviens nešāva
Padomju gados avīzē ienāca arī darbaļaužu balss. Parasti jau bija tā, ka korespondents iztaujāja priekšnieka ieteiktu strādnieku vai pats visu uzrakstīja un tikai tad "līdzautoram" pārjautāja, vai viss ir pareizi pasniegts. Tomēr negribu sacīt, ka žurnālisti tolaik būtu slikti strādājuši.
Vēl bija visādu profesiju dienas: Celtnieku diena, Melioratoru, Komunālo pakalpojumu darbinieku un citas dienas. Tad avīzē veseli atvērumi bija veltīti šo nozaru darbiniekiem. Tā kā es pats kādu laiku biju Rīgas rajona Izpildu komitejas komunālās saimniecības vadītājs, vietējo padomju deputāts un strādāju arī Komunālās saimniecības ministrijā, reizēm man zvanīja "Darba Balss" redaktores Anna Mačāne vai Mirdza Sergijenko vai vēl kāds un vaicāja, vai es nevaru palīdzēt sagatavot kādu rakstu par godu Komunālās saimniecības dienai.
Vai partijas komitejas diktēja avīzēm, ko un kā rakstīt, ko nerakstīt? Ne pārāk, jo žurnālisti jau paši zināja, kad būs pāršauts pāri strīpai. Ja prati puķu valodā pateikt to, ko vajadzēja, tad jau visi tāpat saprata, kas ar to patiesībā domāts.
Laiki un līdz ar to avīzes saturs mainījās, kad 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā visi devās uz revolūciju. Arī "Darba Balss" pārtapa par "Rīgas Apriņķa Avīzi", kuru es cienu tieši nosaukuma dēļ, jo tas parādīja, ka ideja par apriņķiem vēl nav mirusi.
Tagad, kad ir televīzija un internets, man avīze joprojām ir pielipusi tāpēc, kas ar to strādāju, apkopojot Siguldas un novada jaunāko laiku vēsturi. Laikrakstā ir visādas liecības par to, ko būvē no jauna, kādi ir bijuši kultūras pasākumi – tātad vēsturiskais materiāls un informācija, kas caur avīzi un tās pielikumiem pavēsta par notikumiem Pierīgas novados – Baldonē, Krimuldā, Olainē un citos.
Aivars Janelsītis: Sagaidot ”Rīgas Apriņķa Avīzes” 70. jubileju, pieminēšu, ka 1975. gadā ”Darba Balss” 30. gadadiena tika svinēta tieši Siguldā. To jubileju laikraksts gaidīja veselu mēnesi. Un kas par balli bija! Tāpat vēlu nosvinēt arī 70. gadskārtu un palikt uzticīgiem savām tradīcijām, kā jau viena nozīmīga Latvijas stūrīša avīzei pieklājas!
Einārs Binders
Siguldietis Aivars Janelsītis ir sabiedriski aktīvs pensionārs, kurš savulaik panācis, ka pāri Gaujai tiek uzbūvēts gaisa trošu ceļš, pa kuru ceļo vagoniņš. Laikrakstu "Darba Balss" viņš lasa kopš 1948. gada un tagad, protams, ir uzticīgs "Rīgas Apriņķa Avīzei".