Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tas pat daudzus attur kalpot gan draudzē, gan ārpus tās, jo cilvēki saka: es vēl neesmu pietiekoši gatavs šim darbam, es vēl neesmu garīgi nobriedis, es vēl neesmu pietiekoši svēts, lai kaut ko darītu. Kad sakārtošu sevi, tad sākšu palīdzēt citiem.

Sliktā ziņa ir tā, ka šāds brīdis var pienākt, uz nāves gultas guļot. Un tad laikam būs par vēlu domāt par kalpošanu.

Otra cilvēku grupa uzreiz metīsies kalpot, jo viņi ir tādi pēc savas uzbūves. Visur jāiesaistās, jāpieliek roka. Es esmu tāpēc, ka es kaut ko daru. Bet tad nemaz nepaliek laika sevis pilnveidošanai un rezultāts ir ātra izdegšana un sarūgtinājums par nenovērtētību.

Bet ko tad lai dara? Draudzes ir neproporcionāli pilnas gan ar pirmajiem, gan otrajiem. Pirmo, nu to, kas joprojām nobriest kaut kam lielam, ir vismaz astoņas reizes vairāk kā to otro, kas darbojas sviedriem vaigā.

Kaut kur pa vidu jābūt trešajai grupai, par kuru runā apustulis Jēkabs. Tiem, kas seko klasiskajam klostera sauklim: lūdzies un strādā! Vai precīzāk: strādā un lūdzies!

"Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu, " teikts Jēkaba vēstules 1.nodaļā 27.pantā. Jaunajā tulkojumā: "Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības."

Uz āru un uz iekšu

Šī trešā grupa draudzes vidū nereti paliek minoritāte. Tie nebūt nav skaļākie. Parasti mierīgāki un sabalansētāki, bet ar dziļu pārliecību, ka kalpošana ārpusē un dvēseles kopšana iekšpusē ir kā divas sliedes, kas ir paralēlas. Tās nevar atraut vienu no otras. Tās veido ceļu, kas mūs ved tuvāk Dievam.

Apustulis Jēkabs iedod kaut ko līdzīgu formulai. Nav viegli to uztvert kopumā, jo mums patīk kaut ko izņemt ārā vai kaut ko pielikt klāt.

Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā

"Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša," teikts tikai pantu iepriekš, Jēkaba vēstulē 1. nodaļā 26. pantā.

Tīra kalpošana Dieva priekšā. To ir grūti izpildīt, jo mums ir tik daudz cilvēcisku motīvu. Pat vislabākos nodomus reizēm izjauc mūsu vēlme lepoties ar izdarīto vai arī sacīt Dievam: es tomēr esmu labs. Es esmu kaut ko labu izdarījis.

Mēdz teikt, ka mēle ir viens no mūsu lielākajiem klupšanas akmeņiem. Un tāpēc mums jābūt uzmanīgiem, ko un kad runājam. Dievs vēlas, lai mēs brauktu pa abām sliedēm: gan kalpotu citiem, gan rūpētos par sevi.

Vispirms ir kalpošana tiem, kam pašiem ir maz iespēju palīdzēt.

Kalpošana bāreņiem

"...pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās". Bībele nedod analīzi, kāpēc šajā pasaulē ir bāreņi. Viens no iemesliem ir vecāku pāragra nāve. Bāreņu motīvs ir arī latviešu tautas dziesmās.

Gana dziedu, gana raudu,
Nedzird mana māmuliņa;
Drauga māte gan dzirdēja,
Tā par mani nebēdāja.

Nenāciet, salti laiki,
Plānas manas vilnainītes;
Nenāciet, tautu dēli,
Es bez tēva, māmuliņas.

Bārenīte. Čakla, bet nabaga. Daudziem vajadzīga tikai darbīguma dēļ. Bāreņi bija toreiz un ir tagad. Bāreņi, kuriem vecāki vēl dzīvi, bet kuri par viņiem nerūpējas.

Man pazīstams pāris paņēma pusotru gadu vecu meitiņu, kļūstot par audžuvecākiem. Māte dzīva, jau otrais bērns tiek atņemts. Situēta, bet bezatbildīga.

Kas ir bāreņu bēdas? Var teikt, ka no vienas puses daudzos bērnu namos ir labāki dzīves apstākļi kā daudzās ģimenē, kuras dzīvo trūkumā un nožēlojamos apstākļos. Bet neviens bērnu nams nevar iedot bērnam vecāku mīlestību un klātbūtni.

Ko nozīmē Jēkaba pavēle pieskatīt bāreņus viņu bēdās? Vienā nozīmē šis vārds ir – apciemot, apmeklēt, būt blakus, skatīties, vai nav vajadzīga kāda palīdzība. Un tas varētu būt kaut kas tāds, ko, Dievu lūdzot, varētu darīt daudzi.

Pagājušajā nedēļā bērnu namā "Imanta" tikāmies un domājām par iespēju, ka bērniem, kuri atstāj bērnu namu, un arī pusaudžiem, kuri tajā dzīvo, ir vajadzīga garīga aprūpe. Ne vienmēr to var sniegt mācītāji, kuri ir aizņemti savās draudzēs, bet to var darīt arī draudzes locekļi, kuri izjūt to kā aicinājumu un arī ir sagatavoti šai kalpošanai. Fiziski bērnu nami ir nodrošināti, bet garīgi ir liela vajadzība.

Pieskatīt bāreņus. Tas ir arī vēl kāds solis, kuru ģimenes un pāri var spert – paņemot kādu bāreni aprūpē, varbūt vēlāk adoptējot. Tas nav viegls solis. Jāpiekrīt bīskapam Pēterim Sproģim, ka mūsu sabiedrībā ir daudz aizspriedumu pret bērnu adopciju. Daudziem no tiem nav nekāda pamata. Tajā pašā laikā ir daudz ģimeņu, kurās aug bērni, kuri ir bijuši bāreņi. Un mēs varam ar pateicību sirdī aizlūgt par šīm ģimenēm un reizē arī būt par atbalstu viņiem.

Ir tik viegli nesavaldīt savu mēli. Ir tik viegli aprunāt tās ģimenes, kurās ir šādi bērni. It īpaši, ja kādā dzīves posmā rodas problēmas. Bet mēs esam aicināti redzēt šo kalpošanu kā svētību nesošu, nevis meklēt utis un blusas. Diezgan droši var teikt, kā šī Bībeles pavēle ietver sevī ļoti daudzas lietas. Kaut vai aizlūgšanu par bērnu nama bērniem, varbūt apciemojumu bērnu namā, varbūt uzdrošināšanos paņemt kādu no jau vecākiem bērniem pa vasaru brīvlaika laikā. Iespējams, ka šajā ziņā Arnis Bētiņš un Kaspars Prūsis ir labs resurss, lai uzzinātu, kā mēs varam palīdzēt?

Pieskatīt bāreņus. Mazināt viņu vientulības un nepieņemtības izjūtu. Neskatīties uz viņiem nosodoši vai arī tik pārspīlēti līdzjūtīgi, ka viņi justos neērti. Bet rūpes par bāreņiem ir tikai viena no divām sliedēm. Otra ir – rūpes par sevi.

Sevis sargāšana no ļaunuma

"...sevi no pasaules pasargāt neapgānītu."

Par kādu pasauli Jēkabs runā? Kādreiz, vadot Bībeles studiju, viens cilvēks sacīja: man patīk ceļot, man patīk šī pasaule. Kāpēc es to nevaru darīt? Kas tad pasaulē ir tik slikts?

Jēkabs runā par pasauli citā nozīmē. Pasaule, kas naidīga Dievam. Ne pasaule kā zemeslode, bet pasaule, kuras filozofija ir veidota, atstājot Dievu un Dieva likumus.

Jēkaba vēstulē 4.nodaļā 4.pants: "Laulības pārkāpēji, vai jūs nezināt, ka mīlestība uz pasauli ir Dieva nīšana? Ikviens, kas grib mīlēt pasauli, top par Dieva ienaidnieku."

Mēs dzīvojam pasaulē, un pasaule atstāj uz mums iespaidu. Jēkabs runā par piesārņojumu, ko mēs varam iegūt, dzīvojot pasaulē. Bieži šie vārdi tikuši pārprasti, jo kristieši nereti izolējuši sevi no pārējiem, domājot, ka tā pasargās sevi no pasaules. Bet pasaule ienāk pavisam nemanāmi mūsu katra dzīvē. Sevi pasargāt no pasaules nenozīmē no tās aiziet. Drīzāk, tas ir svēttapšanas ceļš, kura laikā es mācos Dieva spēkā uzvarēt sava rakstura kārdinājumus; es mācos savaldīt savas acis, mēli un rokas.

Kas man ir jādara, lai sevi pasargātu? No kurām lietām man jāuzmanās? Tas nemaz nav viegli nosakāms. Savā ziņā katrs cilvēks kādā dzīves brīdī nonāk pie atziņas, ka ir kādas lietas manī, kuras man nepatīk un pret kurām es gribu cīnīties. Lietas, kuras es negribu sevī laist iekšā. Nereti pat ir izjūta, ka šo lietu ir tik daudz, kas man traucē dzīvot skaidru un tīru dzīvi.

Sargi sevi! Tā mēs nereti sakām atvadoties. Esi uzmanīgs! Neesi pārgalvīgs! Latviešiem jau ir līdzīgs teiciens: sargi sevi, tad Dievs arī Tevi sargās. Nereti šajā teicienā tik lielu uzsvaru liekam uz sevi, ka liekas, nu kaut kā jau Dievs sargās arī, bet galvenais sargātājs esmu es pats. Bet man vajadzīga Svētā Gara gudrība un spēks, lai es netiktu piesārņots, bet dzīvotu Viņa svētumā un tīrībā.

Dievam tīkama dzīve ir ceļojums. Divas sliedes. Rūpes par bāreņiem un rūpes par sevi. Varbūt tev ir jāmaina sliedes: tās sliedes, pa kurām tu brauc, ved nepareizā virzienā. Varbūt ar sliedēm viss ir kārtībā, bet tu esi apstājies. Izkusties! Ar Dieva palīgu! Bāreņiem vajadzīga Tava palīdzība. Un tev pašam jākļūst par nevainojamu un svētu.