Pērnajā zālē ieķērušās pudeles un cita draza tik viegli nepadodas. Tikai acīgākie spēj ar pirmo piegājienu no krūmiem izcelt pūstošus dūnu spilvenus un uzlasīt narkomānu šļirces zem brūnajām, čaukstošajām apses lapām.
Pat tiem, kuriem Lielā talka apriebusies līdz mielēm, jo visās malās jau kuro dienu čivina un ziņo par talku vien, tā ir kā zemajā startā. Mēdz skaudri jokot, ka ikvienam ir draugs Īrijā. Bet katram noteikti ir arī ceļmala, meža stūris, ezermala, kur manīti nelūgti atkritumi. Kamēr vieni stāda kokus, citi rokas pa sūdiem. Mēdz gadīties, ka mežs integrējis izsviestos atkritumu maisus tik ļoti, ka šķindošā un smirdošā masa jārauj ar visu spēku.
Tik daudzus ir mocījušas slāpes, domāju, vēl un vēlreiz pieliekdamies pēc kārtējās pudeles. Alus, kokakola, vīns, gāzēts ūdens un ūdens ar vieglu citronu garšu. Bērni pa grāvmalu meklē pudeles ar ne mazāku azartu kā meklēja Lieldienu olas. Piekrāvuši pilnu klēpi apinīšu, lepni raušas laukā.
Talka jau nav stāsts par to, ka jāizvāc katram savs sētsvidus. Šai dienā bez iedziļināšanās ir jāuzlasa biksīšu ieliktnīšu iepakojumi tikpat labi kā no duļķēm jāizripina gludas nodzītas ziemas riepas. Un gluži vienalga – simt metru vai simt kilometru no savas mājas.
Aptauja saka – 65% iedzīvotāju šķirojot atkritumus, savukārt Lielajā talkā piedalījušies 210 000 iedzīvotāju. It kā nav slikti. Ja neņem vērā to, ka no pārējiem daudzi ik gadu dienu no dienas gādā par to, lai tiem pirmajiem būtu jārokas pa sūdiem kādā saulainā pavasara sestdienā.
Lielā talka nekad nebeidzas. Aizejot no viena ceļmalas grāvja gala līdz otram, tā var sākties ar jaunu sparu.