No sākuma vēl domāju, vai to pieņemt, jo, piemēram, iepriekšējo izaicinājumu piedalīties tā dēvētajā "stulbingā" – apliet sevi ar aukstu ūdeni un ledu – vienkārši laidu garām. Šoreiz piekritu, par ko tagad ļoti priecājos, kaut gan tas nenācās viegli. Galvenokārt jau tādēļ, ka jāievēro kaut kāds režīms – diennaktī ir 24 stundas un ne sekundi vairāk, pāris reizes savus ierakstus veicu tikai pēc pusnakts vai pat nākamajā rītā, citreiz vienkārši šis laiks nepietika un "atskaitījos" par divu dienu priekiem, vai veicot divus ierakstus dienā – vienu no rīta, otru vakarā. Gala rezultātā pēc šī priecāšanās maratona visai interesanti novērojumi pašam – disciplīnu ieturēt nav nemaz tik viegli, turklāt nav tik vienkārši atklāt citiem savas emocijas. Tāpat ir ļoti interesanti un iedvesmojoši lasīt arī savu izaicināto cilvēku dzīves atklāsmes par viņu piedzīvotājiem pozitīvajiem brīžiem, kas savukārt kādā sašļukuma brīdī dod papildus enerģijas lādiņu pašam.
Bet pats galvenais – it nemaz nav vienkārši spēt priecāties katru dienu – dažbrīd šķiet, ka tā pat ir neiespējamā misija drūmos, drēgnos un lietainos rudens vakaros, kādi izteikti bija pagājušajā nedēļā. Taču, kad tu piespied sevi labi padomāt, tad secini, ka dzīves ikdiena tik tiešām sastāv no daudziem maziem prieciņiem, kurus vienkārši rutīnā vai straujajā ritējumā nepamanām un kam paejam garām.
Un brīžos, kad, rūpējoties par savu imunitātes sargāšanu, sēdi mājās vilnas zeķēs ar siltu tējas krūzi rokās, saproti, ka ir paveicies būt siltumā un sausumā, atšķirībā, piemēram, no cilvēkiem, kam bija jāpiedzīvo pēkšņās šausmas Salaspils pusē, kad no krastiem izgāja Mazās Juglas ledainais ūdens, appludinot viņu īpašumus. Plūdus, par laimi, nekad neesmu piedzīvojis, taču, manuprāt, tā ir ļoti liela nelaime, kad gadiem celto mājokli pāris dienu laikā savos apskāvienos apņem šāda dabas kataklizma, radot ne tikai finansiālus zaudējumus un darbu daudzu mēnešu garumā seku novēršanai, bet pat piespiežot pamest savu dzīvesvietu uz kādu laiku un meklēt patvērumu citur.
Tādēļ visiem novēlu spēju ik dienu palūkoties visapkārt un uzsmaidīt dzīvei.
Pagājušajā nedēļā mani "brīvprātīgi piespiedu kārtā" iesaistīja akcijā sociālajā tīklā "Facebook.com" – tās būtība ļoti labestīga – vismaz septiņas dienas pēc kārtas dalīties ar vismaz trim maziem priekiem, kas piedzīvoti katrā no šīm dienām, uz šādu rīcību mudinot arī citus.