Lielākā daļa izglītības iestāžu atsauc atmiņā pašai savu skolas laiku, un liekas, tūlīt pat negaidīti no stūra uzradīsies skolas direktors, kurš pieprasīs nodziedāt Padomju Latvijas himnu vai nosaukt kādu Otrā pasaules kara varoni. Protams, varbūt nebija tik traki, bet kaut kāda bērnības psiholoģiskā trauma ir palikusi un nekad mums, padomju laimīgajiem skolēniem, neizzudīs, ieejot vispārizglītojošā skolā.
Taču, par pārsteigumu man, ir skolas, kas viešs tik pozitīvas emocijas, ka grūti pat vārdos aprakstīt. Tās ir mācību iestādes, kur apmāca bērnus ar īpašām vajadzībām. Sākotnēji var likties – kas gan pozitīvs var būt vietā, kur mācās citādāki bērni. Es arī nezinu, kas. Aura? Pedagogu optimisms un viņu sirds darbs, kas izstaro kaut ko neiespējami iespējamu? Varbūt. Bet viennozīmīgi – šeit ir kas tāds, kas liek uz pedagoģiju un izglītību paskatīties citādāk. Kaut kas šajā skolā – ēkā, kur uzturas un zinības un arī dzīves pamatiemaņas gūst bērni ar speciālām vajadzībām – šķiet citādāk – gaišāk, optimistiskāk, saulaināk, jā, un mīļāk.
Carnikavas speciālā internātpamatskola, Baldones vidusskola, Rīgas 3. speciālā pamatskola, Mores pamatskola un vēl citas iestādes, kur mācās un pirmās darba iemaņas vai arodizglītību iegūst bērni ar īpašām vajadzībām – izglītības iestādes, no kurām esmu saņēmusi vispozitīvākās emocijas un vismaz uz brīdi aizmirsusi savu skolas direktoru, kura parādīšanās skolas gaitenī paralizēja ikvienu skolēnu.
Iespējams, ka man kā mammai ir grēks jūsmot par kaut ko, kur visam pamatā ir ģimenes ciešanas, slimība, nesapratne, nepieņemšana, sāpes... Taču dzīve ikvienu no mums var pārsteigt nesagatavotu, un labāk, ja zinām, ka, cik vien iespējams, mūsu bērniem palīdzēs pedagogi, kuriem mūsu bērnu izglītošana būs sirdsdarbs un kuri bērna ikdienu padarīs saulaināku un gaišāku.
Šomēnes man sanācis paviesoties visdažādākajās mācību iestādēs Latvijā, tostarp speciālās izglītības iestādēs.