Jaušams, ka ne mazums cilvēku par šo darījumu nemaz detalizētāk nav aizdomājušies, acīmredzot automātiski pieņemot, ka tur viss ir kārtībā (tiek operēts pat ar tādiem argumentiem, kā "Straujuma taču šķiet godīga kundze"). Ja prātā iesēdusies pārliecība, ka šī taču ir "tiesiskuma koalīcija", kas strādā valsts interesēs un nekādas afēras noteikti neveic, tad šo pārliecību satricināt ir grūti pat ar dzelžainiem faktiem (jo mēs taču tik ļoti pieķeramies savām pārliecībām). Taču atvērtam prātam dzelžainie fakti diemžēl liek secināt ko citu.
Izskanējusī pārdošanas cena ir absurdi zema
Medijos izskanējusī iespējamā cenu amplitūda par "Citadeli" ir gana plaša – no LTV "Panorāmas" piesauktās neoficiālās summas 65-70 miljonu eiro apmērā līdz pašas valdības sākotnēji nosauktajai darījuma summai 113 miljonu eiro apmērā. Pēdējā informācija liecina, ka cena varētu būt kaut kur pa vidu starp šiem skaitļiem. Tomēr neatkarīgi no tā, vai "Citadele" tiks pārdota par 65 vai kaut vai 100 miljoniem eiro, šī cena ir neadekvāti zema reālajai bankas vērtībai, un nudien nav jābūt ar finanšu doktora grādu, lai to saprastu.
Pirmkārt, bankas pašu kapitāls. "Citadeles" gadījumā kopējais pašu kapitāls ir 160 miljoni eiro, no kuriem Latvijas valstij pieder 75 % jeb 120 miljoni. Vienkārši runājot, pašu kapitāls ir bankas īpašumā esošais kapitāls jeb līdzekļi, kas pieder pašai bankai. Loģiski domājot, bankas vērtība nekādā ziņā nevar būt mazāka par tās pašu kapitālu, un uz to ir norādījuši arī vairāki Latvijas finanšu eksperti (pat Ģirts Rungainis, par kura kompānijas "Prudentia" it kā veikto bankas novērtējumu putrojas faktos tā pati "godīgā kundze" Straujuma sacījusi, ka šis novērtējums bijis 64 miljoni eiro, un Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics, kurš sacījis, ka "Prudentia" banku novērtējusi par 80 miljoniem eiro).
Otrkārt, bankas peļņa. Bankas vērtība, protams, nav tikai tās pašreizējais pašu kapitāls, bet arī ierēķinātās kalkulācijas par tās biznesu – peļņu vai zaudējumiem. "Citadeles" gadījumā peļņa (un līdz ar to pašu kapitāls) strauji aug – šā gada pirmajā pusgadā vien bankas peļņa sasniedza 14 miljonus eiro, attiecīgi pieaudzējot pašu kapitālu no 146 līdz minētajiem 160 miljoniem eiro. Ja vien pasaulei nedraud jauna globālā ekonomikas krīze, nav nekāda pamata uzskatīt, ka tuvākajā nākotnē bankas peļņa samazināsies, gluži pretēji – visticamāk, tā augs vēl straujāk. Kā zināms, Latvijas banku sektors kopumā pagājušajā gadā nopelnīja 242 miljonus eiro, bet šogad pirmajā pusgadā – jau 179 miljonus eiro. Pārdot banku par cenu, kas ne tikai nesasniedz tās pašu kapitālu, bet, rēķinot pašreizējās peļņas izteiksmē, ir tikai 2 līdz 3 gadu peļņa, ir... hmm, kādu pieklājīgu apzīmējumu tam lai atrod? 24. septembra priekšvēlēšanu diskusijā izskanēja, ka parastā prakse esot pārdot banku par tās desmit gadu peļņu, kas "Citadeles" gadījumā patlaban būtu ap 300 miljoniem eiro.
Vēl viens aspekts, kas varētu dot izpratni par "Citadeles" cenas adekvātumu, būtu darījumi ar līdzīgām bankām citur pasaulē. Medijos gan grūti atrodama šāda informācija, īpaši, kur būtu redzama iegādātās bankas detalizēta finansiālā aina, taču dažus piemērus atrast izdevās.
Pavisam nesen, septembra sākumā, "BB&T" grupa iegādājās "Bank of Kentucky" – banku, kas pēc visiem rādītājiem ir vienā svara kategorijā ar "Citadeli", ja ne pat mazāka. Tās peļņa ir gandrīz divreiz mazāka (š. g. pirmajā pusgadā 10 miljoni dolāru jeb apmēram 8 miljoni eiro), arī pašu kapitāls nedaudz mazāks (183 miljoni dolāru jeb 143 miljoni eiro), tāpat aktīvi divreiz mazāki ("Citadelei" – 2,8 miljardi eiro, "Bank Of Kentucky" – 1,8 miljardi dolāru jeb 1,4 miljardi eiro). Un tagad – fonā bungu rīboņa – kāda tad bijusi "Bank Of Kentucky" pārdošanas cena? Pēc "Citadeles" loģikas, tai vajadzētu būt ap tiem pašiem 90-100 miljoniem eiro, taču cipars, ko "BB&T" par to samaksāja, ir trīsreiz lielāks – 363 miljoni ASV dolāru jeb 285 miljoni eiro. Atkal atgriežamies pie jau minētajiem 300 miljoniem, kas, šķiet, būtu optimāla (kopējā) "Citadeles" vērtība.
Kā orientieris ir vēl viens darījums – vēl krīzes laikā, 2011. gadā, Austrijas "Raiffeisen" iegādājās Polijas "Polbank" 70 % akciju. "Polbank" gan bija apmēram divreiz lielāka banka par "Citadeli" – tās pašu kapitāls bijis ap 305 miljoniem eiro, aktīvi – 5 miljardi eiro (datus par peļņu pirms pārdošanas brīža gan atrast neizdevās, taču, ņemot vērā, ka tas bija 2011. gads, kad, piemēram, Latvijā visas bankas strādāja ar zaudējumiem, nekādi rožainie peļņas rādītāji nevarēja būt; vēl jo vairāk – šā gada pirmajā pusgadā "Raiffeisen Polbank" peļņa pat nebija divreiz lielāka kā "Citadelei" – tikai 22 miljoni eiro). Pēc "Citadeles" cenas piemēra, "Polbank" cenai vajadzēja būt ap 200 miljoniem eiro (divreiz lielākai). Taču "Raiffeisen" samaksāja 460 miljonus eiro jeb 2,3 reizes vairāk.
Uzskatāmībai - tabula:
Ja jums ir pacietība, varat ķemmēt Google un sameklēt vēl citus banku pārdošanas darījumus, taču personīgi man gan ar ekspertu skaidrojumiem, gan loģisko domāšanu, gan šiem piemēriem pietiek, lai tendenci saprastu – labi strādājošas bankas cena mēdz būt no pusotras līdz divām reizēm augstāka par tās pašu kapitālu. Līdz ar to pati minimālākā "Citadeles" cena varētu būt 180 miljoni eiro, bet optimālā – 240 miljoni eiro (ņemot vērā, ka Latvijai pieder un tiek pārdoti 75 % bankas daļu).
Tas, ka izskanējusī "Citadeles" pārdošanas cena nav ne tuvu atbilstoša bankas patiesajai vērtībai, ir neapstrīdami, un, godīgi sakot, neviens no valdošajiem politiķiem to pat tā īsti jau arī neuzdrīkstas apstrīdēt. Pat Straujuma spējusi izmocīt tikai samocīto frāzi "tā ir labākā cena šajā situācijā".
...šajā situācijā
Kas tad šī ir par nepārvaramo situāciju, kas visas Latvijas iedzīvotāju īpašumu spiež iztirgot par sīknaudu? Vai šī situācija tiešām ir nepārvarama, vai drīzāk tajā jūtams valdības politiskās gribas trūkums to pārvarēt, vai, vēl ļaunāk – ieinteresētība to nepārvarēt?
Mums tiek skaidrots, ka, sadalot "Parex" banku "labajā" un "sliktajā" bankā, Latvija apsolījusi Eiropas Komisijai to noteiktā laika posmā pārdot. Patlaban mediju telpā nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai termiņu līdz 2014. gada beigām diktējusi Eiropas Komisija, vai to piedāvājusi pati Latvijas valdība. Otrkārt, vai ar Eiropas Komisiju tiešām nav iespējams runāt, un, uzrādot minētos finanšu argumentus, vienoties, ka banka tiks pārdota tajā brīdī, kad atradīsies pircējs, kurš būs gatavs maksāt par to adekvātu cenu – piemēram, pašu kapitāls reiz 1,5. Tādā gadījumā arī pircēji vairs nespētu šantažēt valdību ar cenu, jo konkrēta laika termiņa pārdošanai vairs nebūtu, turklāt "šantāžas" elements tad drīzāk būtu Latvijas pusē, jo, "Citadelei" turpinot pelnīt un augot bankas pašu kapitālam, augtu arī tās cena, tāpēc, manuprāt, pie šāda modeļa bankas pircējs atrastos ātri vien. Un, protams – vienlaikus saglabājot arī potenciālā pircēja izvērtējumu no valsts finansiālās un stratēģiskās drošības viedokļa, jo pieļaut bankas nonākšanu ar to iepriekšējiem īpašniekiem Karginu un Krasovicki saistītās rokās arī nebūtu jēdzīgs variants.
Diemžēl nekas neliecina, ka Latvijas valdība būtu vismaz mēģinājusi pārliecināt Eiropas Komisiju par Latvijas valsts interešu ievērošanu "Citadeles" pārdošanas darījumā. Gluži pretēji – tā nez kāpēc pati pārlikusi pārdošanas gala termiņu jau uz 30. septembri, gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē – par katru cenu – cenšoties "Citadeli" iztirgot vēl pirms vēlēšanām. Vai tās ir tikai bailes no krievu pircēju ēnas, vai drīzāk ierastais bezierunu iztapīgums Rietumu priekšā? Visticamāk, šo abu faktoru kombinācija. Rietumiem dotie solījumi jau atkal izrādās svētāki par pašu tautas un valsts interesēm.
Var būt, ka Straujuma tiešām ir "godīga kundze". Diemžēl tas vien vēl negarantē, ka "Citadeles" pārdošanas darījums ir godīgs. Vismaz ne Latvijai.
"Citadeles" afēra