Es runāju par tiem, kuri šeit iesakņojušies jau vismaz vienas izaugušas paaudzes līmenī, ieskaitot, protams, viņu vecākus vai pat vecvecākus. Šis kontingents aptver vecuma robežu aptuveni no 40 gadiem un uz augšu. Ir izņēmumi, kad arī jaunākiem ir problēmas ar mūsu valodas lietojumu, bet lielākoties tas grūtības sagādā tieši vecajai paaudzei. Kaut gan vajadzētu būt otrādi. Manuprāt, atkārtot mantru, ka tās valsts, kurā dzīvo teju visu mūžu, valodu tomēr kaut minimālā sarunvalodas lietojuma līmenī vajadzētu iemācīties, jau vairs nav vajadzīgs. Jo katram sevi un citus cienošam cilvēkam skaidrs, ka tas ir tikai un vienīgi cieņas un attieksmes jautājums. Pret vidi, kurā dzīvo, un pret cilvēkiem, kas ir apkārt.
Kurš gan nezina n-tās daudzdzīvokļu mājas un mikrorajonus, kur latviski runā vairs tikai retais, kurš nav saskāries ar situāciju, kad taksists vai pārdevēja ne vārda nesaprot no mūsu sacītā, vai, kad vilciena vagonā dzirdi sarunas tikai citā mēlē? Sajūta brīžiem paliek tāda, ka atrodies kolonijā, ne vairs savā valstī. Šeit lieki būtu minēt tos, kuri saprot mūsu valodu, bet principiāli to nelieto. Šajā gadījumā tas jau vairs nav tikai attieksmes jautājums, bet parādās vēl citi iemesli, tostarp iespējams nepatika vai pat naids, bet tā iztirzāšanai būtu nepieciešams vesels raksts.
Visa cita starpā jāmin tomēr arī pozitīvi piemēri, par kuriem patiesi pēdējos gados dzird aizvien biežāk. Vēl nesen rakstījām par draudzīgu turku puisi Ķekavā, kurš apprecējis latvieti, izveidojis savu biznesu un ar klientiem jau sarunājas latviski. Šādās reizēs pozitīvisms burtiski caurstrāvo šos cilvēkus, un ir patīkami redzēt, ka viņi ciena zemi, uz kuru atbraukuši strādāt (kaut vai tikai "plika" biznesa dēļ, uz ko varētu norādīt skeptiķi) vai dzīvot, un tautu, kurai tā ir dzimtene.
Nupat sanāca nedaudz paviesoties Polijā. Bijām apmetušies Varšavas centra rajonā. Vai nu mums nepaveicās, vai tas tiešām raksturīgi šai tautai, bet, sākot pat no robežas līdz šai minētajai vietai galvaspilsētā, visbiežāk vietējie ar mums pat necentās sarunu turpināt nevienā no svešvalodām, turpinot runāt tikai savā dzimtajā valodā, turklāt nemaz par to neliekoties "vainīgi" vai nokaunoties, kā tas tik ļoti pietrūkst pie mums.
Cits teiks, ka tas ir slinkums mācīties svešvalodas, bet es saku, ka tas ir apsveicami! Jo savukārt šeit nabaga letiņš, "arī kāda ilgstoša Latvijas iedzīvotāja" uzrunāts teju mūsu "otrajā valsts valodā" (kā to pielīdzina referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu atbalstītāji), padevīgi noliec muguru un atbild viņam svešajā mēlē. Un kuram šajā gadījumā būtu jāmaina attieksme, jo galu galā valsts valodu vairs nelieto neviens no abiem? Protams, ka tam, kuram tā ir dzimtā.
Kurš gan nezina n-tās daudzdzīvokļu mājas un mikrorajonus, kur latviski runā vairs tikai retais, kurš nav saskāries ar situāciju, kad taksists vai pārdevēja ne vārda nesaprot no mūsu sacītā, vai, kad vilciena vagonā dzirdi sarunas tikai citā mēlē? Sajūta brīžiem paliek tāda, ka atrodies kolonijā, ne vairs savā valstī.
Rolands Bartaševics
Strādājot presē, bieži nācies saskarties ar cilvēkiem, kuri, ilgu laiku dzīvojot Latvijā, joprojām nerunā valsts valodā.