Pirms 25 gadiem, 1989. gada 23. augustā, aptuveni divi miljoni cilvēku Igaunijā, Latvijā un Lietuvā sadevās rokās, izveidojot 600 kilometru garu dzīvo ķēdi – Baltijas ceļu, kas simboliski savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu.
Ar šādu unikālu masu demonstrāciju trīs nācijas pieprasīja Molotova – Ribentropa pakta slepeno protokolu publisku atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Ramona, skolotāja
Baltijas ceļā nepiedalījos, jo biju mājās ar bērniem. Mums viņi ir četri, un visi toreiz bija mazi. Ja bērni būtu bijuši lielāki, arī mēs droši vien būtu bijuši kopā ar visiem. |
|
Zinaīda, pensionāre
Stāvēju uz ceļa Ķekavā, netālu no baznīcas, jo te dzīvojam. Visi gājām, un, cik atceros, līdzi bija paņemti pat mazbērni ratiņos. Bija jauki un patīkami. |
|
Pēteris, skolotājs
Es Baltijas ceļā stāvēju apmēram tajā vietā, kur Ķekavā atrodas "Kalna krogs." Gājām kopā ar kolēģiem. Visiem bija pacilāts noskaņojums. Man līdzi bija arī abi bērni. Vecākajam toreiz bija septiņi gadi, un viņš joprojām atceras, kā mēs stāvējām, rokās sadevušies. Mazākajam bija divi gadi, un viņš bija ratos. |
|
Gunārs, elektriķis
Piedalījos. Mums, ventspilniekiem, bija ierādīts vairāk nekā kilometru garš posms uz šosejas netālu no Bauskas. No Ventspils turp devāmies piecos autobusos, jo bijām aptuveni divi simti cilvēku, kas gribēja piedalīties. Blakus mums stāvēja arī liepājnieki, bet gabaliņu tālāk smiltenieši. Visi bijām savējie, un cilvēki bija smaidošāki nekā šobrīd. |
|
Foto: Einārs Binders
arhīvs