Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Divas cienījamas kundzes, viena jau krietnos gados un runāja tikai vāciski, bet otra, pēc izskata spriežot, vidēja vecuma, kā sapratu, tai pirmajai piepalīdzēja par tulku. No visa dzirdētā nopratu, ka tās vācu kundzes vecākiem Rembatē kādreiz piederējuši īpašumi. Tagad tā vācu kundze vēlējās aizbraukt tos apskatīties.

Mums jau tādu vēsturisku mantinieku, kas dzīvo tālu projām, saradies diezgan daudz. Neskatoties uz to, ka uz tās zemes jau pusgadsimtu dzīvo citi. Uzcēluši savas mājas un iekopuši zemi. Var teikt, jau trešā paaudze saimnieko. Un te uzrodas kāds aizjūras mantinieks, un tev, izrādās, nekas nepieder. Tu esi kopis svešu zemi.

Bet ne vien cilvēkiem, arī dzīvniekiem ir savas problēmas. Atbrauc vācu šķirnes dogs, kas dzimis svešumā, bet viņa vecajam tēvam te kādreiz piederēja būda. Būdas vairs nav – nojaukta, bet vieta palikusi. Iet skatīties, bet tur uzcelta cita būdele. Satiek tās būdas sargu – lauku sētas bezšķirnes kranci, un sāk sarunas. Visiem suņiem gan ir viena valoda – savā starpā sazinās saostīdamies un kustinādami astes, vai arī sarejas. Nu dogs sāk izprašņāt kranci – kā viņš te ticis? Esot dzirdējis, kā te visi agrāk dzīvojuši krievu lāča ķetnās.

"Kas bija, tas bija," saka krancis. "Bet redzi – izķepurojāmies. Manam saimniekam piešķīra šo vietu, maniem priekšgājējiem uzcēla būdu un piesēja pie ķēdes. Ar laiku viss mainījās, nāca atkusnis. Bļoda palika tukšāka, tomēr ķēdi palaida garāku un riet varēja, cik uziet.

Tad nāca Atmoda, un mums visas ķēdes noņēma, bet bļoda palika pavisam tukša. Pa visu pasauli jāskrien sev ēdamo meklēt. Tagad nezini, no kādām rokām ēst. Tad tie lielie rējēji gan pie treknas bļodas tika, gan pie lielām, skaistām būdām. Tiem jau trekna dzīve, bet par mums galīgi aizmirsa. Labi, ka ir tāda Eiropa, kas mūs ar savu biezputru piebaroja. Taču ne jau visus, tikai tos, kam piekarināta birka – maznodrošināts, vai vēl – dzīvo zem iztikas minimuma."

Krancis apprasījās, ko cienījamais dogs te meklē. "Es uz jums skatos un brīnos, jums pat savas tīras sugas nav. Esat sakrustojušies ar Krievu dzinējiem un Sibīrijas laikām. Un strādāt arī vairs neprotat," tā dogs. "Šī vieta reiz piederēja manam vecvectēvam, un viņam te bija uztaisīta būda. Es esmu viņa vienīgais likumīgais mantinieks. Tagad šī vieta pieder man. Bet tā kā tagad te ir tava būda, tad tavam saimniekam nāksies no manis šo vietu nopirkt."

"Jā," norūca krancis, "ir gan laiki pienākuši – nezini, uz ko riet!"