Taču Siguldā tā vis nav. Kādā no avīzēm bija nopublicēts Maigas Zekundes visai kritisks raksts, kurā viņa brīvi paudusi savus uzskatus par Siguldas pensionāru padomes pašreizējo darbu Alfona Jumiķa vadībā, salīdzinot šo laiku ar neseno pagātni, kad to vadīja Voldemārs Ginters. Iedziļinoties M. Zekundes sacerējumā, domāju tikai par vienu – ja jau cilvēks 85 gadu vecumā ar tādu kaismi rasta avīzei, iespējams, viņai ir taisnība.
Un secīgi – Maigas Zekundes rakstītais ticis apspriests pensionāru padomes sēdē un... M. Zekunde, kura nebūt nav baidījusies šādā sēdē būt klāt, padzīta no tās! Jājautā – vai Siguldas pensionāru padomes priekšsēdis A. Jumiķis un parējās padomes locekles nezina un neko nav dzirdējuši par 100. pantu?
Maiga Zekunde pieder pie siguldiešu vecās paaudzes un apzinājās, ka ar savu rakstu parakstījusi sev nāves spriedumu. Tā sakot, nocirtusi zaru, uz kā sēd. Siguldieši – tā ir īpatnēja tauta: čakli, turīgi (ja ne bagāti), labi ģērbti, atzīst tikai un vienīgi savējos un arī tikai tos, kuri respektē hierarhiju.
Minēto īpašību dēļ arī avīze "Siguldas Elpa" ir neinteresants galma avīzes izdevumus, kuru garlaicīgi lasīt – tās slavinošā toņa un pastāvīgās lielīšanās dēļ. Neko negatīvu un nekad – tāda ir šī izdevuma devīze.
Vai gan nav tiesa, ka tieši ar šādu verdzības politiku esam nonākuši, kur esam, – pie zupas virtuvēm, bezdarba un nabadzības? Kā latviešu tautasdziesmā sacīts – citam zelts, sudrabiņš, citam gaužas asariņas.
Vai gan labāka nebūtu bijusi diskusija, ja M. Zekundes rakstu mierīgā atmosfērā izrunātu, kļūdas atzītu, negludumus nogludinātu. Citi laiki, citi tikumi. Varam taču atzīt, ka no V. Gintera joprojām varam pamācīties. Bet nē – izglītots un gudrs cilvēks Maiga Zekunde tiek padzīta no sapulces un par to vēl paziņo "Siguldas Elpā" kā par kādu varonīgu rīcību! Citiem par biedinājumu!