Laikraksts mūziķus aizvadītajā mēnesī sastapa vērienīgāko ballīšu un koncertu rīkotāju Lielbritānijas latviešiem vietā – "Bērzes Strazdu" mājās jeb tā saucamajā "strazdu būrī" Korbijas pilsētā. Mūziķi no Liepājas bija ieradušies Anglijā, lai atkal priecētu tautiešus ārzemēs ar savu jaunāko koncertprogrammu "Putni bez spārniem" akustiskajā izpildījumā, kuru veido Ivo Fomina pēdējā laika aktuālākās dziesmas, kā arī dziesmas no "Melnās Princeses" un dueta "Fomins&Kleins" laikiem.
Sirsnīgā un ļoti draudzīgā saruna par Ivo Fomina daiļradi ar Liepājas rokmūziķiem izvērtās arī pārdomās par Latviju un būšanu svešatnē, par mājām un no tām aizbraukušajiem, par dzimtenes mīlestību, par latvisko un to īpašo sajūtu, ko, šeit esot, glabājam dvēselē visu nacionālo svētku priekšvakarā.
ABN: – Kuru reizi jau varam sveikt Ivo Fominu un viņa grupu Lielbritānijā?
Ivo Fomins: – Ja mani atmiņa neviļ, tad šī ir piektā reize ar koncertiem. Ir bijuši katram arī savi individuāli braucieni pie draugiem vai atpūsties. Pirmo reizi latviešus ārzemēs ar savu mūziku iepriecinājām, dodoties, protams, uz Īriju, kur šajā sastāvā vēl esam viesojušies divas reizes.
Pirms tam Īrijā vairākas reizes esmu bijis ar duetu "Fomins un Kleins". Tad iznāk tā, ka Anglijā esam... (visi grupas dalībnieki sāk skaitīt – ABN) tomēr, redz kā... sanāk, ka septītā reize. Pēdējā reizē viesojāmies Skotijā, Edinburgā, uz 18. novembra svētkiem.
– Kā aizsākās šie vieskoncerti tautiešiem ārzemēs? Kāpēc, ņemot vērā iespaidīgo koncertu grafiku Latvijā, nekad neatsakāt šāda veida vizītes un koncertus latviešiem svešatnē?
Roberts Dinters: – Es domāju, ka galvenais iemesls ir tas, ka, ja Latvijā mūsu darbs mums ir ļoti patīkams, tad šeit tas tiek arī apvienots arī pabūšanu jaunās vietās, kurās neesam bijuši. Latvijā tās vietas, kur neesam uzstājušies, kļūst arvien mazāk un mazāk. Šeit to plašumu ir krietni vairāk. Tas varbūt būtu pirmais, savā veidā egoistiskais iemesls. Otrs iemesls – kāpēc, lai mēs atteiktu koncertu jebkur? Mēs spēlējam savu mūziku un, ja kāds grib mūs kaut kur dzirdēt, vēl jo vairāk, ja tie ir mūsu tautieši, tad kāpēc, lai mēs atteiktu?
Ēriks Hanzovskis: – Trešais iemesls varētu būt arī interese par to, kā jums te iet, jo ir tiešām interesanti dzirdēt, piemēram, stāstus par to, kā šeit radušās mūzikas grupas no diviem atbraukušiem draugiem, kuri šeit satikās. Viss ir – mūzika ir, koncerti ir, un viss notiek, bet ar tādu latvisko garu, ka mēs pat laikam nobālam jūsu priekšā.
Roberts Dinters: – Jā, vai jūs arī paši saprotat, cik esat ļoti dažādi, jo katru reizi, kad atbraucam, publika dažādās vietās ir tik ļoti daudzveidīga. Tie cilvēki, kas šeit atbraukuši no Latvijas, arī ir ļoti dažādi, tāpat kā tās kopienas, kas mūs uzņem.
– Vai patiesi viesošanās reizēs tas ir tik spilgti jūtams un pamanāms?
Roberts Dinters: – Jā, jo vienmēr pēc koncertiem kaut kā ir sanācis, ka cilvēki nāk parunāties, izstāstīt, kā viņiem šeit klājas, uzprasīt, kā mums iet Latvijā, kas jauns. Protams, viņi to lielākoties zina no saviem tuviniekiem, tomēr varbūt sarunas pēc vai kādu citu iemeslu dēļ šāda aprunāšanās pēc koncerta notiek.
Nav tā, ka, tikko nospēlējam koncertu, izkūpam debesīs, parasti aprunājamies ar cilvēkiem. Piemēram, Ivo koncerta laikā komunicē, turklāt šeit koncerti ir mazliet mīļāki un intīmāki nekā Latvijā. Latvijā mums ir lielāka skatuve, uz kuras uzkāpjam un nobliežam.
– To nevar noliegt, ka šeit Jūs sagaida kaut kā citādāk, kā īpašos viesus, jo latviešu mākslinieku vieskoncerti te nenotiek katru dienu.
Ivo Fomins: – Tieši tā, tāpēc mums ir īpašs prieks šeit atbraukt un parādīt to, kas mūsu mūzikā radies, kas mums ir jauns. Izstāstīt dažnedažādus atgadījumus iz dzīves, jo jebkuram cilvēkam, kurš ir atnācis uz to koncertu, interesē tava personiskā dzīve, ko tu ēd, ko dari... (smejas)
Un šie koncerti šeit ir īstā vieta, kur to darīt – mēs visu izstāstām, neesam noslēgušies sevī. Tāpēc cilvēkiem ir diezgan interesanti atnākt un paklausīties mūziku un personiskās dzīves stāstus, pieredzi.
– Vai ir kāds no saskaitītajiem septiņiem koncertiem Lielbritānijā tā īpašāk iespiedies atmiņā?
Roberts Dinters: – Katrs koncerts un uzstāšanās ir izcēlusies ar kaut ko savu, jo, kā es jau teicu, publika ir ļoti dažāda, un katrai publikai ir savs uzņemšanas veids, kas ik reizi citā vietā kardināli atšķiras. Taču tas ir burvīgi! Katru reizi braucot, gatavojamies pārsteigumam: kā tad būs šoreiz? Tas nav tā, kā mums ir, piemēram, braucot uz Rīgu uzstāties, kur zinām – mums tur būs kafija un ūdens, kuru padzersim, paspēlēsim un brauksim mājās. Taču, uz šejieni braucot, ceļojums vienmēr ir izvērties par patīkamu pārsteigumu, un tieši tāpēc šīs sajūtas paši izvēlamies gūt arvien vairāk un vairāk.
– Vai šo vieskoncertu periodā Lielbritānijā pie pasākumu rīkotājiem "Bērzes Strazdi" Korbijā esat pirmo reizi?
Ivo Fomins: – Pirmo reizi, bet man ir tāda sajūta, ka, lai gan es redzu viņus pirmo reizi, esam bijuši pazīstami jau simts gadus.
Roberts Dinters: – Patiešām. Pirms došanās uz koncerta vietu mēs iebraucām papusdienot, sēžam visi kopā ar "strazdu" Tomu un domājam, kur mēs visi esam kādreiz redzējušies? Mēs labi zinām, ka Bolderājā nekādas darīšanas mums patiešām nav bijušas, un no viņa sapratām, ka Liepājā savukārt viņam nekādu darīšanu nav bijis. Tā līdz šim brīdim vēl neesam izdomājuši, kur un kā mēs varētu būt tikušies, bet lai tas paliek par mūsu šīvakara uzdevumu (smejas).
Ivo Fomins: – Katrā ziņa mēs jūtamies šeit ļoti labi, jo uzņemšana ir ļoti laba, un, kā jau kolēģi teica, mums ir tāda sajūta, ka visi esam sen pazīstami. Nav tās sajūtas, ka esi aizbraucis kaut kur nosacīti tālu. Ir tāda sajūta, ka esam Saldū, un, piemēram, kaut kur tur ir Liepāja. Nešķiet, ka esi atbraucis uz Angliju.
Roberts Dinters: – Šī sajūta mūs nepamet no reizes uz reizi, jo katrā uzņemšanas vietā Lielbritānijā ir kaut kas īpašs un unikāls. Tāpat arī šajā reizē ir kaut kas īpašs un unikāls. To nevar salīdzināt.
– Kā Jums vispār patīk Lielbritānija?
Ēriks Hanzovskis: – Šeit, protams, ir citādāka kultūra, cilvēkiem ir manāmi citādāks temperaments atšķirībā, teiksim, no vāciešiem vai frančiem. Var just, ka Lielbritānija ir bijusi impērija, cilvēki šeit staigā taisnākām mugurām, un mazvērtības kompleksu viņiem nepiemīt, tas ir patiešām forši.
Roberts Dinters: – Es varu pateikt konkrēti – man nepatīk mazās šaurās ieliņas un mazās šaurās mājiņas, istabiņas, bet fantastiski ēdieni te ir, piemēram, brokastis – ļoti savdabīgas.
– Tomēr izdodas vieskoncertu tūres laikā paspēt pabaudīt valsti?
Roberts Dinters: – Mēs kā mūziķi varam patiesi novērtēt Lielbritāniju, kurai var daudz ko pārmest, bet par rokmūzikas dzimšanu Anglijai mēs gan varam pateikties. Kā mēs zinām, liela daļa pasaules rokmūzikas vēstures nāk no šīs salas, tāpat kā Latvijā no Liepājas, un, atbildot uz jautājumu, kāpēc tas tā ir noticis, jāatsaucas uz dabu un jāsalīdzina Lielbritānijas un Liepājas klimats.
Tāds piemērs ir ziema, kad mēs braucam no Valmieras, ir putenis, sniegs, kupenas un mēs slidināmies, mēs knapi izslidināmies cauri Rīgai ar mašīnu, pie Saldus iestājas absolūta ārkārtas situācija, viss ir slidens, mēs tiekam līdz Ilmājai, te atkal kalni sākas, vēl viens "level up". Tālāk mēs tiekam līdz Grobiņai un aiz tās robežas ir tāda sajūta, ka kāds būtu paņēmis lineālu, novilcis strīpu un pateicis – šeit beidzas ziema un sākas mūžīgais rudens. Tas ir tāpat kā šeit – uz salas, tāpat kā arī Liepājā – viss ir mērens. Klimats ir skarbs, un tas atsaucas cilvēkos – mūsu gadījumā radošajā darbībā. Daba visu ir izdarījusi.
– Ar ko priecēsiet publiku Korbijā?
Ivo Fomins: – Mēs noteikti metīsim kūleņus un taisīsim salto, rāpsimies pa virvi un šovakar nedziedāsim nemaz. Dziedās publika, un mēs būsim tikai žūrija (smejas). Ja nopietni, protams, esam sagatavojuši labākās dziesmas, kā arī būs daudzi pirmatskaņojumi. Parādīšu savu muzikālo daiļradi, izvedīšu klausītāju sava veida radošā muzikālā ceļojumā cauri manai karjerai – kādas dziesmas esmu dziedājis, ar kādiem māksliniekiem esmu kāpis uz vienas skatuves, kādu mūziku agrāk esmu spēlējis un kādu spēlēju tagad.
Roberts Dinters: – Tas ir ļoti interesanti, jo Latvijā šobrīd notiek Fomina un grupas akustiskā tūre "Putni bez spārniem". Tā kā šajos vieskoncertos atmosfēra ir mazliet intīmākā, tāda veida koncerti ir unikāli, jo mēs mēģināsim apvienot roka smagnējumu ar intimitāti. Latvijā mums tas īsti tādā kombinācijā diez vai notiktu, tāpēc tur intimitāti cenšamies uzburt ar akustiskajiem instrumentiem un skaņām. Taču, tā kā šeit cilvēki ir citādāki, mēs varam mēģināt intimitāti dabūt tajā bliezienā. Tas arī varētu būt tas īpašais, ko vismaz šovakar mēģināsim darīt un neesam darījuši Latvijā – skrējienu cauri laikam un atskatu uz Ivo daiļradi, to visu pasniedzot muzikāli diezgan agresīvi, ekspresīvi un tai pat laikā intīmi un personiski.
Ēriks Hanzovskis: – Te mēs zinām, pie kā esam atbraukuši, te mums ir konkrēts klausītājs, kurš zina, ka atbraukuši savējie, un mēs viņiem spēlēsim. Ar dažiem jau esam iepazinušies, uzzinājuši, kā viņiem te klājas, varētu teikt, jau ir nodibinājušās sava veida attiecības ar klausītāju, un no tā arī radīsies intimitāte. Mēs arī zinām, ka koncertā nebūs nedz 1000, nedz 500 cilvēku. Piemēram, ja Latvijā Ivo vēlētos stāstīt par savu suni vai kaķi uz lielās skatuves arēnā, tas viss izklausītos diezgan jocīgi. Tāpēc tieši šeit parādās akustiskā koncerta elementi, kad atmosfēra ir mierīgāka, sirsnīgāka un intīmāka.
Roberts Dinters: – Turklāt esam sagatavojuši dziesmas, kuras līdz šim neesam spēlējuši. Tās gan nebūs jaunas dziesmas, tās būs vecākas, kuras šeit uz salas bieži jautā un lūdz spēlēt, un beidzot esam tās sagatavojuši. Piemēram, tāda dziesma kā "Dzimis Latvijā", kuru šeit vienmēr lūdz spēlēt, bet mēs to tā īsti neesam darījuši vairākus gadus.
– Kādi ir Ivo Fomina un grupas nākotnes plāni?
Ivo Fomins: – Ļoti intensīvi strādājam pie jaunām dziesmām, rūpīgi atlasam tās. Mums neiet viegli, jo nerakstām dziesmas dziesmu pēc, pieejām tām nopietni un arī melodijas tā veidojam un pārtaisām, lai pašiem būtu baigi foršā sajūta, lai tās nāktu no sirds un, protams, lai arī tautai patiktu. Tas ir ļoti grūti. Vismaz man.
Roberts Dinters: – Ja iepriekšējā albuma "Pulss" atslēgas vārds varētu būt "bezkompromiss" – norobežošanās no ārējam ietekmēm un vēlēšanās tajā iekļaut visu, ko paši domājām un gribējām, tad savukārt jaunā materiāla, vēl nesakām, ka albuma, atslēgas vārds varētu būt "organika". Mēs gribam to sajust, iznēsāt un tālāk laist pasaulē.
Artis Balodis: – Albums – harmonija, kopā būšanas sajūta, sajūtot vienam otru un to, ko kopā dara, ir viena lieta, bet otra lieta nākotnei ir lielie koncerti, uz ko ir plāns censties iet. Mēs vienu brīdi runājam, ka būtu jauki gadā nospēlēt tikai 4-6 milzīgus koncertus, bet nevis tāpēc, ka mēs būtu slinki. Koncerti, kuriem gatavojies katru mēnesi, pamatīgi izsūc un iztukšo, bet, veltot strādāšanai pie koncerta ilgāku laiku, idejas un domas varētu tikt labāk realizētas.
Ivo Fomins: – Katrā ziņā esam pilni ar idejām un ceram, ka tās piepildīsim. Atgriežoties mājās no šīs tūres, mums ir nākamie koncerti pa Latviju, bet starplaikā strādāsim pie šīm idejām. Turklāt, to Jūs vēl nezināt, dziesma "Putni bez spārniem" man ir jāiedzied gan krieviski, gan lietuviski, un mēģināsim šo dziesmu laist starptautiskā apritē.
– Kura dziesma jums uzreiz nāk prātā saistībā ar dzimtenes mīlestību un latviskumu?
Ivo Fomins: – "Dzimis Latvijā", tas laikam ir vienbalsīgi, tā ir ļoti patriotiska dziesma, turklāt ar dziļu tekstu.
Roberts Dinters: – Tas ir dzimtenes mīlestības gabals, kuram ir mazs sakars ar nacionālismu, manuprāt, jo tad, kad tu mīli savu dzimteni un saknes, viss ir kārtībā, bet nacionālisms ir pirmais solis uz karu. Mums ir jāatceras savas saknes, jāglabā tās, kā glabājam to, kas ir mīļš un tuvs, bet nacionālisms savā veidā ir pirmais solis, lai mēs sāktu norobežot sevi no citām tautām, citām nacionalitātēm.
– Ko jums nozīmē 4. maija svētki un vai tos svināt?
Ēriks Hanzovskis: – Protams, man personiski ir tā, ka ļoti lepojos ar Latvijas sasniegumiem, un Triju Zvaigžņu ordenis ir obligāti jāpiešķir par sasniegumiem dzimtenes labā, piemēram, ir vairāki uzņēmēji un uzņēmumi, kas to pelnījuši. Vieni no tiem ir "Violet" – mikrofonu ražotāji, kas Latvijas vārdu nes pasaulē, visā mūzikas elitē – Madonna, grupa "Foo Fighters" un citi – izmanto šos mikrofonus. Tagad Amerikā viena ļoti populāra mikrofonu ražotājfirma izdeva jaunu līniju, produktu, uz kura rakstīts "Made in USA by Latvian parts". Tas vien ļauj lepnam palikt.
Roberts Dinters: – Kā kosmopolīts es varētu dzīvot jebkur, esmu to daudzas reizes mūžā apsvēris, bet varu teikt vienu – Latvija, loģiski domājot, ir labākā vieta, kur dzīvot – te ir perfekts klimats, viss ir kārtībā, pašiem tikai jāstrādā, jādara. Jārunā ir par pozitīvo, kuru mēs ikdienā palaižam garām.
– Uz šīs pozitīvās koncentrēšanās nots, kad 4. maija vai 18. novembra svētki kalpo par sava veida stimulu atcerēties un atgādinājumu, ka, lai arī aizbraukuši, tomēr mīlam savu tēvzemi, kāds būtu jūsu novēlējums latviešiem ārzemēs?
Ivo Fomins: – Es varu pateikt tikai to, ka "Latviets esmu, latviets būšu, Latviets mūžam palikšu, Un par savu tēvu zemi Savu galvu nolikšu.".
Roberts Dinters: – Nekad to neaizmirst un mīlēt, atcerēties savu dzimteni, nepazaudēt šo sajūtu, vienalga, kur tu arī būtu – Anglijā, Amerikā vai Francijā. Lai paliek tā sajūta, kaut arī neesi mājās. Skaidrs ir arī tas, ka mēs droši vien nevaram vairs aizvilkt visus atpakaļ uz Latviju.
Ēriks Hanzovskis: – Piebildīšu, ka galvenais ieguvums no tā, ka esam šeit atbraukuši, šobrīd ir tāds – mēs daudz vairāk varam izprast jūs – aizbraukušos, turklāt ieraudzīt no jūsu skatu punkta mūsu Latviju. Uz vietas, tur dzīvojot, ir citādākas sajūtas, svētku dienas ir jaukas, notiek pasākumi un atzīmēšana, bet tas nav tik īpaši, un, šķiet, pa īstam tā vairs neiedziļināmies lietas būtībā, kā cilvēki šeit esot. Tāpēc paldies, ka uzaicinājāt.
