Arī Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata", uzjundījot ne jau bērnības atmiņas par obligāto skolas lasāmvielu, bet patiesi to sajūtu, ka pagātnē, kaut tikai pirms tiem pašiem 5-10 gadiem, zāle patiešām bija zaļāka un debesis zilākas.
Varbūt tas tādēļ, ka Līgo svētkus sanāca atzīmēt pie dabas krūts, un, iespējams, tādēļ, ka tradicionāli latviskais Līgo gadalaiks, kas šogad sākās jau vismaz pusmēnesi iepriekš, pašā vasaras saulgriežu naktī gan vairāk atgādinot Ziemassvētkus, mudināja ne tik daudz griezties deju virpuļos vai uz lēkšanu pāri ugunskuram, bet gan nedaudz pavērot apkārt notiekošo un salīdzināt ar aizgājušo. Nedaudz sentimentāli. Varbūt. Taču tādi man personīgi šķiet abi pieminētie darbi, kuros gan netrūkst arī, protams, sadzīves ainu ar ikdienā piedzīvoto latvisko humoru.
Savukārt mūsdienās, manuprāt, mēs sākam pazaudēt latvisko sentimentu. Protams, kas par daudz, tas par skādi, taču, ja reiz mēs protam joprojām pairgāties par savu brīnumzemi, cik bezbailīgi rallisti esam uz citu Eiropas valstu autobraucēju fona, par neveiklajiem politiķu izteicieniem un tā tālāk, mums vajadzētu prast arī nopietnāk paskatīties uz apkārt notiekošo, kas nebūt nav tik uzjautrinošs.
No vienas puses, protams, cits grāvis – jau tā daudzkārt tiek pārmests sabiedrības spējā redzēt tikai negatīvo. Taču ne to šoreiz biju domājis, bet gan spējai priecāties par to, kas mums dots vai ko esam sasnieguši pašu spēkiem, un visu dabisko, kaut reizi nedēļā atejot no kastes (lasi – datora) un izbaudot silto vasaras lietu, skatoties, kā mūsu uzticamais četrkājainais draugs, priecīgs un nosmulējies, noskurinoties, mūs pataisa tādus pašus, kā bērni gumpīšos lēkā pa peļķēm. Atceroties sen aizmirsto siena kraušanu zārdos, pēc darba nobaudot maizes riku ar lauku pienu un medu. Un saprast, ka tas, ko devis Dievs, ir atzīstams par labu esam.
Nez kādēļ, bet tieši šajos vasaras saulgriežos prātā nāca šis, tiesa, jau visai sen lasītais, latviešu rakstnieces Annas Brigaderes darbs.