Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti datori un visādas gudras programmas ar datu rezerves kopēšanām, elektroniskajiem parakstiem un citām 21. gadsimtam piedienīgām lietām, ar laika garam atbilstīgām metodēm bija jāuztur kaut kāda kārtība dzimtļaužu, kalpu un arī muižkungu uzskaitē visā toreizējā Latvijas teritorijā.

Muižkungi savu dzimtļaužu uzskaiti veica gan paši, gan daļu no šīm funkcijām deleģēja baznīckungiem. Tie veda grāmatas, lai ierakstītu, kurš un ar kuru apprecējies, kam un kas piedzimis, gala beigās arī – kad un kurš miris.

Kārtība visā šajā padarīšanā bija, kaut gan, protams, pastāvēja riski, ka, kādai muižai vai baznīcai, piemēram, nodegot, aizgāja bojā daža laba grāmata ar cilvēku dzīves tik svarīgo datu ierakstiem. Lai pret tādām neražām nodrošinātos, grāmatas tika uzglabātas arhīvos, īsi sakot, kaut kāda kārtība bija. Taču situācija, ar kuru man pašam nācās saskarties, liek domāt, ka mūsu atjaunotajā neatkarīgajā valstī pa vairāk nekā 20 tās pastāvēšanas gadiem nekur tālāk par dzimtbūšanas laika primitīvismu tikuši neesam.

Nelaime tāda, ka tālajā 1966. gadā, kad es nācu šai pasaulē, vecāki reģistrēja manu piedzimšanu un dzimšanas apliecību saņēma vienā no mazpilsētu dzimtsarakstu nodaļām, kuras vadītāja bija ļoti centīga krievu kultūras ieviesēja toreizējā PSRS teritorijā un silti ieteica jaunajiem vecākiem ierakstīt dzimšanas apliecībā nevis vārdu Juris, ko viņi vēlējās, bet gan mazliet slāvisko Jurijs. Sak, būs kā tālaika diženais kosmonauts Gagarins! Mani vēl ļoti jaunie vecāki nesāka diskutēt ar nopietno un zinošo tanti un piekrita.

Kad es uzsāku skolas gaitas, nez kāpēc visas liecības tika formētas ar vārdu Juris, par ko neviens, mani un vecākus ieskaitot, iebildumus necēla, pieņemot, ka Jurijs ir vienkārši padomiskotā jeb krieviskotā vārda versija. Tāpat kā, teiksim, angļi raksta John, bet latvieši – Džons. Un, ja reiz liecība ir latviešu valodā, tad latviski arī jāraksta.

Karaklausības apliecībā un pirmajā pasē, ko saņēmu, 16 gadus sasniedzot, vēl biju Jurijs; šis vārds tika ierakstīts arī 1988. gadā dzimtsarakstu nodaļas izsniegtajā laulības apliecībā, bet 1992. gadā, saņemot pirmo LR pilsoņa pasi, tās izsniedzēji pretimnākoši tajā ierakstīja vārda latvisko versiju – Juris.

Kopš tā laika man ir izsniegta jau trešā LR pase ar vārdu Juris, tāpat autovadītāja apliecība, par citiem mazāk nozīmīgiem dokumentiem nemaz nerunājot.

Taču ziepes sākās, kad aizgāju uz dzimtsarakstu nodaļu noformēt laulības apliecības dublikātu, kurā būtu ierakstīts mans īstais vārds, proti, Juris. "Kategoriski nē!" – tāda bija atbilde pēc tam, kad bija krustām šķērsām izpētītas manas pases un citi dokumenti, kuriem, šķiet, bija samērā skaidri jāpierāda mana identitāte. Starp citu, pirmajā LR pasē vēl bija obligātais zīmogs ar norādi, ka, lūk, šim pilsonim ir arī laulība ar tādu un tādu dzīvesbiedri, kurā dzimuši tādi un tādi bērni.

"Mēs varam jums izsniegt tikai laulības apliecību, kurā kā jūsu vārds būs norādīts Jurijs," – tā man skaidroja. "Bet, mīļie cilvēki, sakiet, vai jums ir šaubas par to, ka es esmu tas, kas esmu, un ka esmu precējies?" – tā savukārt es. Nē, šaubu neesot, jo pēc Pilsonības un migrācijas pārvaldes datu bāzēm tas esot skaidri redzams. "Nu, tad izlabojiet savā reģistrā šos nepareizos datus, un lieta darīta!" es spiedu uz savu. "Nē, mēs nevaram!" skanēja atbilde. "Ja nu vienīgi par zināmu samaksu, un cita starpā vajadzīgi arī jūsu nu jau pilngadīgo bērnu iesniegumi, kuros viņi piekrīt, ka viņu tētis ir nevis Jurijs, bet Juris," nodaļā man paskaidroja.

Mēģināju pārvērst šo teijāteri par joku, teikdams, ka man kā pilsonim ar pasi, kurā rakstīts Juris, varētu izsniegt citu izziņu, ka šis pilsonis nav precējies. Taču atkal, aizbildinoties, ka PMLP datu bāzē ir cita informācija, man tika atteikts. Nācās vien veikt visas vajadzīgās (manuprāt, pilnīgi liekās) papīru rakstīšanas un iesniegšanas procedūras, lai beigu galā arī dzimtsarakstu reģistros ieviestu pareizo informāciju. Turklāt jāizjūt arī ierēdņu iedvestā vainas apziņa, sak, kā tad jūs, pilsonīt, tā, dažādos valsts reģistros nevīžojat ar vienu un to pašu vārdu figurēt!

Protams, mēneša laikā, kamēr tas viss lēnām gāja savu ceļu, papētīju arī jautājumu, kādēļ gan mūsu valstī tā jocīgi ir iekārtots, ka viens pilsonis var divos dažādos vienas un tās pašas valsts reģistros figurēt ar vienādu personas kodu, bet dažādiem vārdiem. Turklāt 21. gadsimtā, kad Latvijas štrunta divus (piedodiet!) miljonus iedzīvotāju varētu ar visiem radurakstiem, bērniem un personas kodiem satilpināt vienā ekseļa tabulā!!!

Zināt, kāds ir mans secinājums? Viss ir vienkārši: dzimtsarakstu reģistrs kopš senseniem laikiem ir Tieslietu ministrijas paspārnē, bet tagadējā PMLP (agrākās pasu daļas) – Iekšlietu ministrijas. Un, raugi, pa vairāk nekā 20 gadiem, kopš mūsu valsts ir atjaunota, divu ministriju vadītājiem vai speciālistiem nav bijis laika, lai sasēstos pie viena galda un padomātu, kā šo lietu optimizēt un uzlabot, lai mūs, lielo un gudro ierēdņu apsaimniekotos dzimtcilvēkus, vismaz visur pareizi ierakstītu un neputrotu.

Jo laikam gan tas šiem ministriem politiski nav bijis izdevīgi. Un arī Jēkaba ielas augstajā namā un Rīgas pilī pa šo laiku nav atradies neviens kārtīgs saimnieks, kurš uzsistu dūri galdā un pateiktu: ja abas ministrijas netiek ar šo jautājumu galā, nododam ļautiņu uzskaiti trešajai – Satiksmes ministrijai, kuras uzņēmums VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" bez bēdu, normāli un mūsdienīgi spēj tikt galā gan ar šoferīšu, gan mašīnu, gan mopēdu, piekabju un laivu uzskaiti. Vai Zemkopības ministrijai, kura spēj saskaitīt visus hektārus, goves, cūķus un traktorus. Tas nekas, ka dažs labs ierēdnis paliks bez darba! Toties dzimtļaudīm problēmu būs mazāk un tās risināt būs vieglāk.

Taču – kurš gan par dzimtcilvēkiem domā! Ja nu vienīgi senāk vācu baroni... Bet tie jau aizslaucīti vēstures mēslainē. Tikai mūsdienās no tās mēslu čupas nekādas rozes gan nav sadīgušas. Dadži vien..."

Ar cieņu, Juris Saukāns