Cerību stariņu demogrāfiskajā krīzē viņa saskata valsts gatavībā apmaksāt mākslīgās apaugļošanas procedūras.
Jūs esat ginekoloģe, kas neizdara abortus. Argumenti par labu šādai izvēlei var būt gan medicīniski, gan ētiski.
Mums, ginekologiem, ir iespēja izvēlēties: darīt to vai nedarīt. Es nodarbojos ar mākslīgo apaugļošanu, arī tā zināmā mērā ir iejaukšanās dabīgos procesos, palīdzība cilvēkiem, kam citādi bērnu nevarētu būt. Uzskatu, ja ar vienu roku aicinu bērna dvēselīti pasaulē, ar otru nedrīkstu iznīcināt. Tāpēc arī mana attieksme ir diezgan kategoriska – aborti ir grēks. Tik liela abortu pretiniece gan neesmu, lai neatzītu: ir, protams, atsevišķi gadījumi, kad šo iespēju vērts apsvērt, piemēram, ja auglī diagnosticētas patoloģijas. Ja varam to noteikt pietiekami agri, savlaicīgs aborts var būt mazāka nelaime nekā slims bērns – nelaime vecākiem, sabiedrībai, visiem.
Noraidošā attieksmē pret abortu svarīga vieta noteikti ir šīs manipulācijas iespējamai ilglaicīgai ietekmei uz sievietes veselību.
Kad sākām nodarboties ar mākslīgo apaugļošanu, pirms gadiem desmit divpadsmit pētījām pārus, kas ieradās pie mums. Neauglības visbiežākais cēlonis bija aborts. Ne mazāk postošas kā fiziskās sekas mēdz būt arī psiholoģiskās problēmas. Ja salīdzina sabiedrību, kāda tā bija pirms gadiem desmit piecpadsmit un tagad, mūsdienu jaunieši ļoti smagi pārdzīvo abortu. Diemžēl šādiem pāriem nav nodrošināts psiholoģisks atbalsts. Mums, ginekologiem, pie kuriem viņi nāk, jābūt arī psihologiem. Jāmēģina uzmundrināt, glābt no depresijas.
Neauglības risks atkarīgs arī no tā, kurā grūtniecības nedēļā aborts izdarīts.
Latvijā aborts atļauts līdz grūtniecības divpadsmitajai nedēļai. Jo agrāk abortu veic, jo īslaicīgāka organisma piemērošanās grūtniecībai, līdz ar to mazākas sekas.
Ko jūs kā ārste sacītu par abortu pretinieku argumentu, kas saka – aborts ir nedzimuša bērna nogalināšana? Vai auglis ir uzskatāms ar personu?
Noteikti.
Kurā attīstības stadijā?
Domāju, laikā, kad grūtniecība ir konstatējama – parasti piektajā sestajā nedēļā. Darbojas sirsniņa, bērniņš kustas. Manā pieredzē ir gadījumi, kad bērns arī tad, kad ir piedzimis, reaģē uz to pašu, uz ko reaģē, kamēr atrodas mammas puncī. Šūpuļdziesmas, kādas noteiktas skaņas, rituāls – tāpat kā tas nomierina bērnu vēderā, tā arī pēc tam – kad viņš ir piedzimis. Mākslīgajā apaugļošanā jāizmanto donora vai donores palīdzība. Ģenētika var būt cita, bet deviņos mēnešos, kamēr mamma bērniņu iznēsā, viņš mēdz izveidoties ļoti līdzīgs – gan pēc uzvedības, gan izskata. Šajos deviņos mēnešos bērns ir sapratis, kas ir viņa mamma un tētis.
Gada beigās valsts iecerējusi sākt apmaksāt mākslīgās apaugļošanas procedūras. Šim nolūkam pagaidām atvēlēti divi miljoni latu. Speciālistu viedokļu vidū dominē atziņa: labi, ka to dara, bet tas ir daudz par maz.
Ļoti priecājos par to, ka beidzot esam sadzirdēti. Protams, divi miljoni būs par maz, taču cilvēki, kas varēs izmantot šos divus miljonus, arī ir liels ieguvums. Top neauglīgo pāru reģistrs. Par kritērijiem, pēc kuriem izraudzīt tos, kam procedūru apmaksāt vispirms, no praktizējoša ārsta viedokļa varu teikt – varbūt papildus vecuma limitam derētu vēl kādi nosacījumi, piemēram, tas, cik ģimene ir turīga. Vieniem procedūrai nepieciešamie 1000 vai 1500 lati, iespējams, nav liela nauda, bet citiem tā ir astronomiska summa.
Tas ir sākums. Par to cīnījāmies gadus septiņus astoņus, un neviens nesadzirdēja. Bija runa par to, ka vajaga naudu šim un vajaga naudu tam. Tikai ne par to, ka mēs, latvieši, izmirstam un ka mūsu vislielākā vērtība esam mēs paši. Līdz šim izceļošana bija saistīta arī ar labvēlīgākiem mākslīgās apaugļošanas nosacījumiem citās valstīs. Atceros vismaz piecus pārus, kas pārcēlušies dzīvot uz Norvēģiju – ne tikai lai strādātu, bet arī lai, nodzīvojuši tur noteiktu laiku, saņemtu mākslīgo apaugļošanu par velti. Skolotāju ģimene Latvijā naudu tam nemūžam nesakrātu.
Norvēģijā tā jau ir ilglaicīga politika.
Jā. Ja to īstenosim arī Latvijā, iespējams, cilvēki brauks atpakaļ.