Ticiet vai ne, bet mūsdienās, pārlapojot preses izdevumus, tostarp tādus, kas izdoti pat pirms simts gadiem, secināms, ka problēmas sabiedrībā arī tolaik īpaši neatšķīrās no mūsdienām – ģimeņu ķīviņi, alkoholisms, zādzības u.tml. Arī politiskā skatuve ne ar ko citu neizcēlās – vesela varza partiju, liela daļa ar ļoti līdzīgām vai pat vienādām programmām un ķīviņi to starpā bez mitas, tā ka cilvēks brīžiem nevarēja saprast, par ko vēlēt un vai vispār iet balsot.
Kad pēc cara laikiem un neilga demokrātijas posma Kārlis Ulmanis veica līdz šim nevardarbīgāko apvērsumu Latvijas brīvvalsts vēsturē, vismaz uz sešiem gadiem tauta atguva kaut kāda veida ticību. Varbūt to pat par visiem simts procentiem nevarētu saukt par ticību, kā par alkām pēc pārmaiņām, pēc jaunām vēsmām. Un K. Ulmanis to piedāvāja – līdz tam tas bija kaut kas nebijis, kad iedzīvotājiem beidzot nevajadzēja sekot līdzi vai lauzīt galvas par politiķu savstarpējiem kašķiem vai garlaicīgajiem politiskajiem procesiem, bet reāli pievērsties saimnieciskajai darbībai un valsts ekonomikas celšanai, kas bija akcentēts jaunajā, autoritārajā režīmā. Tie, kas teiks, ka K. Ulmaņa kults bija pārlieku pārspīlēts – kur vien viņš gāja, tika veidoti goda vārti, kaklā kārtas ziedu virtenes, liktas piemiņas plāksnes utt. – tomēr tas ir "mazāks ļaunums" nekā politiskā sadrumstalotība vai autoritārā režīma izpausme ar dažāda veida represijām pret iedzīvotājiem, kā tas tolaik bija novērojams citās Eiropas valstīs, kas citviet jau robežojās ar totalitārismu.
Tādēļ joprojām nepamet sajūta, ka mums ir vajadzīgs šis harizmātiskais līderis, kam tauta ticētu. Un ar UZSVARU, ka ne tik daudz šim vienam cilvēkam vai politiskajam spēkam, kā paši sev, proti, vajadzīgs kāds dzinulis, kas tautu sapurinātu un ļautu tai daļēji rīkoties pašai ar domu, ka ir kāds, kas savukārt tic tai. Lūk, kādēļ darbojās šis vēsturiskais piemērs – K. Ulmanis ticēja, ka latviešu tauta ir spējīga uz izaugsmi, bet savukārt tauta ticēja savam līderim, jo tas darbojās iedzīvotāju labā, nevis bija politiskās cirka trupas dalībnieks.
Jau kādu laiku mums ir ideja par tautas vēlētu prezidentu. Manuprāt, tas būtu viens no atslēgas variantiem savu patieso spēju apzināšanas atgūšanai. Jo, kas ir tauta? Tie ir cilvēki, ģimenes. Un ģimene ir tā mazā institūcija, no kā sastāv valsts. Būs atgriezeniskā ticības saite saviem spēkiem starp valsti un iedzīvotājiem, būs arī labklājība.
Šogad 15. maijā galvenie atzīmējamie notikumi bija Starptautiskā ģimenes diena un 80. gadadiena kopš vienīgā autoritārā režīma iedibināšanas Latvijā jeb tautā saukto "Ulmaņlaiku" sākuma.