Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Par to aizdomājos, klausoties arhibīskapa Jāņa Vanaga svētrunu pērnajās Lieldienās. Runas noslēgumā luterāņu baznīcas vadītājs pateicās premjeram Valdim Dombrovskim par Lieldienu apsveikumu, kura saturs ne mazāk aktuāls ir joprojām: "Tajā ir labas ziņas: arī valsts dzīvē redzam zaļus pavasara asnus – [..] pakāpenisku ekonomiskās aktivitātes atjaunošanos. Kopīgais ceļš, ko godprātīgi un mērķtiecīgi sākām [..], ļāvis pārvarēt vissmagāko posmu un ielikt stabilu pamatu valsts un tautas labklājības izaugsmei."

Tā, neapšaubāmi, ir laba ziņa. Bet vai priecīga? Vai daudziem tā ir prieka avots (atšķirībā no tā, kāds efekts šādai vēstij droši vien būtu pirms gadiem divdesmit)? Tagad steiga un nomāktība mums biežāk liek saskatīt to, kā (pagaidām) nav, nevis to, kam jābūt, – kas ir sasniedzams un par ko tāpēc vērts priecāties.

Ķīniešiem ir paruna, kas laimi salīdzina ar tauriņu: kad veltām visus spēkus tā tvarstīšanai, lidonis neparko nedodas rokās, bet, līdzko uzmanību pievēršam citiem darbiem, tas var nosēsties uz pleca.

Vai ūdens glāzi sauc par pustukšu vai pa pusei pilnu – atkarīgs no tā, vai vēlies to iztukšot vai piepildīt. Bet, lai paskatītos uz sevi, savu dzīvi un tās iespējām no malas, – tam bieži vien nepietiek ar teorētisku atzinumu: tā vajadzētu. Pārāk liela mēdz būt rutīna, nogurums, neticība. Vajadzīgs grūdiens, kas izsit tevi no ierastajām sliedēm, pierāda tavu priekšstatu nepilnīgumu.

Kādudien kādā tālā zemē pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem sievietes apmeklēja nesen nogalināta mīļa cilvēka kapu. To, ka viņš varētu nebūt miris, neviena neuzdrošinājās pat cerēt. Taču piepildījās visneticamākais: akmens kapa priekšā bija novelts, un kaps bija tukšs. Viss izrādījās tieši tā, kā viņš bija solījis.

Lai ticība neticamajam dzīvi padara par negaidītu un nepelnītu iespēju virkni, kas, liekot priecāties par to, kas mums ir, ļauj neapstāties un gūt vēl vairāk! Priecīgas Lieldienas!