Vai maz apzināmies, kurp ejam? Taču, no otras puses, akcentu vajadzētu likt uz kaut ko citu, jo šis laiks, kurā dzīvojam, ir ar kaut ko piesātināts, gaisā virmo kas tāds, kas līdz šim nav bijis. Nejūtat? Nav veltīgas runas par to, ka laiks tagad ārprātīgi skrien vai tas palicis mazāk, par Grēku plūdiem, kam vienkārši jānāk – pēc tradicionāli domājoša mietpilsoņa uzskatiem, vismaz tādu faktoru ietekmē kā nepārtrauktā mantrausība un tās izraisītā globālā sasilšana šim procesam nevajadzētu šķist nekam pārdabiskam.
Spilgtas atziņas palikušas pēc intervijas ar dzejnieci Andru Manfeldi. "Nav nekā iepriecinoša atziņā, ka esmu mirstošas tautas izzūdošajā valodā rakstoša un domājoša dzejniece. Tajā pašā laikā kāds cits dzejnieks teica, ka tautu izzušana vai neizzušana ir Dieva ziņā." Un nudien – brīžiem šķiet, ka mūsu valsts, kaut kā nebūt mēģinot salāpīt demogrāfijas attīstības politiku un mēģinot tajā rast vietu vitāli svarīgajai ģimenes šūniņai, tikai agonē.
Savukārt tas, kas norisinās Ukrainā, daļai sabiedrības šeit liekas kaut kas tāls, nesasniedzams, sirreāls, bet, saprotiet taču – tamlīdzīga konflikta scenārija attīstība nav bijusi kopš 1945. gada, kad sākās tā dēvētais Aukstais karš.
Visa iepriekš minētā kontekstā atgādināma vēl viena svēta lieta – par to, ka mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Proti, šogad mums jāatdod savas balsis par tiem cilvēkiem, kas pārstāvēs valsti Eiropas Parlamentā, kā arī tiem 100 cilvēkiem, kas noteiks tās attīstības virzienu vismaz nākamos četrus gadus (izslēdzot, kāda negaidīta pavērsiena teoriju). Lai nebūtu pēcāk jālamā kāds, jāčīkst vai jābrīnās, ka no tribīnes runā valstij naidīgas balsis, būsim paši sociāli atbildīgi pret sevi, līdzcilvēkiem un valsti.
Lai vai kā – lai neuzjundītu sēru vai bēdu gēnu, ko mūsu tautai mēģina uzspiest jau kā stereotipu, sajūtiet to, ka tuvojošās svētku dienas sev līdzi nes gaišumu un prieka vēsti, un ļaujieties tai kaut uz dažām stundām!
Tuvojoties Lielajai piektdienai un Lieldienām jeb Kristus augšāmcelšanās svētkiem, no vienas puses, tradicionāli šajā laikā gribas aicināt katru kaut uz minūti apdomāt savas dzīves ceļu – par steigu, kad ikdienā skrienam, raujam, plēšam.