Paspēru pāris soļu līdz atkritumu urnai, lai izmestu salveti. Dažas sekundes novērstas uzmanības – un no turpat blakus noliktās jakas un somas (ar naudu, dokumentiem, telefonu) ne vēsts. Tobrīd droši vien jutos līdzīgi kā šīs nedēļas sākumā tūkstošiem Latvijas Krājbankas klientu – uzņēmēju, kas nevar apmaksāt nodokļus un preces, no rokas mutē dzīvojošo, kas gaida kontā “ieripojam” ikmēneša pabalstu, vai ļaužu, kas skaidro naudu gluži vienkārši iztērējuši valsts svētkos un otrdienas rītā pa ceļam uz darbu bankomātā bija iecerējuši izņemt piecīti pusdienām un citiem sīkiem ikdienas izdevumiem.
Pēc dažām dienām, kad kārtējā rinda pie bankomāta izstāvēta un piecdesmit latu “dienas deva” izņemta, var atcerēties Raiņa atziņu: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Kvēli vēlēt banku uzraudzības sistēmai tādu pastāvīgas pilnveidošanās tieksmi, kas var sacensties ar potenciālo mahinatoru izdomu. Un uzdrošināties cerēt, ka daži ķieģelīši rekonstruējamajā banku klientu likumiskajā “aizsargmūrī” taps, analizējot nule atklāto nodarījumu. (Varbūt nenāktu par ļaunu pie reizes izvērtēt arī, piemēram, iemeslus, kāpēc britu banku uzraugi ir piekasīgāki nekā mūsējie un Krājbankas galvenā īpašnieka Vladimira Antonova “Snoras” bankai savulaik liedza darboties Apvienotajā Karalistē.)
Uz jautājumiem, kad un kādā veidā Krājbankā notika tas, kas, ļoti iespējams, būs par iemeslu tās likvidācijai, pagaidām gan ir tikai daļējas atbildes. Tās sniedz nebūt ne bagātīgā informācija, ko par noziegumu un tā atklāšanu avīzēs, televīzijā un radio līdz šim pauduši Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas pārstāvji. Ja viņu stāstītajā nav būtisku noklusējumu, iznāk, ka 100 miljonu aizplūšanu no Krājbankas būtu bijis iespējams novērst, varbūt vienīgi stāvot blakus bankas vadītājam viņa kabinetā ķīluzīmes parakstīšanas brīdī.
Tādā gadījumā patiesi neatliek nekas cits kā ļauties skumjai, bet nenovēršamai atziņai: pat valstī ar vistālredzīgākajiem un vissakārtotākajiem likumiem neviens nav pasargāts no vienkāršas un negaidītas apzagšanas. Pierīgā dzīvojošais maestro Raimonds Pauls tās iespējamību var mazināt, neglabājot nevienā bankā vairāk nekā 100 tūkstošus eiro, bet tie, kuru uzkrājumi mērāmi dažos desmitos vai simtos latu, – turot pāris “neparedzētiem gadījumiem” domātu naudiņu labi noslēptā zeķē un vakaros pa ceļam uz mājām neiegriežoties šaubīgās kafejnīcās.