Dzīvojam foršā vietā – it kā Siguldā, bet gluži kā savā ciemā: cilvēku nav daudz, mašīnu maz, plaša zaļā zona. Mums jau
iestaigāta sava taciņa – maršruts, no kura ļoti reti novirzos. Zinu, ka pa ceļam ir daudz bedru, un tas veicinās meitiņas iemigšanu... bet ne par ceļu stāvokli gribēju runāt...
Pusceļā mani sagaidīja liels un nepatīkams pārsteigums – ielas un arī mūsu taciņas malā gulēja (vai mētājās?) cilvēks. Viņu ieraudzīju jau pa gabalu. Bija gaiša, saulaina un salīdzinoši silta diena, tomēr tik un tā – pārāk auksts, lai gulētu zemē! Pienākusi pie guļošā, skaļā balsī viņam vaicāju, vai viss kārtībā. Nekādas reakcijas. Jautāju: vai jums slikti? Izsaukt ārstu? Guļošais vārgi pakustināja galvu. Sapratu, ka vismaz dzīvs vēl ir, un, tā kā ratiem jābūt nepārtrauktā kustībā, gāju tālāk un zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai.
Mana saruna ar operatoru ilga aptuveni piecas minūtes. Tās laikā, cik vien iespējams precīzi, pastāstīju, kur atrodas potenciālais pacients (ielas malā, kreisajā pusē), kāds izskatās (ar sarkanu cepuri), kā piebraukt... Nedaudz izbrīnīja jautājums par to, cik cietušajam gadu. Nu, izskatījās uz 70. Paldies, un saruna tika pārtraukta...
Līdz ātrās palīdzības atbraukšanai pagāja 25 minūtes... Bet trakākais bija tas, kas notika pa šīm minūtēm! Pa ielu ik pa laikam aiztraucās pa mašīnai. Atļautā ātruma robežās un pat nepiebremzējot pie sarkanās cepures, kas kā luksofora signāls spīdēja jau pa gabalu! Pieturā piebrauca autobuss. Viena tantīte, steidzoties uz autobusu, piestāja pie "kritušā", bet – eh, nokavēšu! – aizsteidza tālāk... No autobusa nākošie cilvēki drosmīgi grieza galvas uz otru pusi – prom no gulošā –, tikai kāds puisītis piestāja, bet vecmāmiņa viņu uzreiz bargi norāja, lai nelien, kur nevajag!
Tā nu es pa gabalu gāju un vēroju. Neviens pēc telefona neķer, palīdzību nesauc... Biju šokā par apkārtējo vienaldzību!!! Un te pēkšņi – aptuveni 20 minūtes pēc manas sarunas ar 113, "kritušais" slienas kājās! Lēnām, bet mērķtiecīgi un – kas trakākais – tik nedroši un uz tik grīļīgām kājām, ka man jau pa gabalu skaidrs: nav, nu NAV viņam problēmu ar veselību, ko varētu neatliekamā medicīniskā palīdzība risināt.
Ak, es, naivā muļķe! Opis vienkārši bija stipri par daudz iedzēris! Un, kā jau nelielā miestā, kur visi cits citu pazīst pēc sejas un visa cita, neviens neliekas ne zinis par opi, sak, viņš jau vienmēr pārdzeras...
Lieki teikt – velti traucēju "ātros". Pašai par sevi tāds kauns, tik neērti! Kad mašīna tuvojās, vecis jau bija uz kājām un, turoties pie sētas, dziļu skatu vērās tālumā, sarkano cepuri nenoņēmis. Mediķi piebremzēja, bet, laikam nolēmuši, ka tas nav tas, drošības pēc vēl izbrauca līkumu pa ciematiņu, nevienu citu klientu, par laimi, neatrodot. Ceru, ka viņi atvieglojumā nopūtās un priecājās par to, ka viltus izsaukums, nevis kārtējā cīņa par dzīvību.
Un nu es nesaprotu, kā citreiz rīkoties, kad kāds "mētāsies" ceļa malā? Zvanīt, meklēt palīdzību? Vai labāk nelikties ne zinis, ka atkal nepalieku muļķos? Nejūtos tik spēcīga medicīnā, lai pati noteiktu – vajag ārstu vai ne. Jo arī dzērušam cilvēkam var kļūt slikti ar sirdi... Varbūt vajag zvanīt policijai, nevis mediķiem, lai viņi pieņem lēmumu? Un ja nu katra minūte no svara?" šādu vēstuli mums atsūtījusi Liene no Siguldas.
Situāciju komentē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Bukša:
Pēc būtības jaunā sieviete rīkojās pareizi un atbildīgi, uzrunājot gulošo un saucot pēc palīdzības. Vēl pirmās palīdzības vadlīnijas māca ne tikai uzrunāt, bet arī pieiet klāt un papurināt uz ielas gulošo pie pleca, lai pārliecinātos par viņa stāvokli. Iespējams, tas šādā situācijā būtu ļāvis nojaust, ka cilvēks ir alkohola reibumā. Tādā gadījumā jāizsauc policija, zvanot pa tālruni 110, jo arī tad, ja cilvēks pieceļas un dodas prom, viņš var apdraudēt sevi vai citus (aizmigt zemē citviet un nosalt, izraisīt ceļu satiksmes negadījumu utt.).
Vēl vēlos piebilst – vienmēr vajag atzvanīt un atsaukt neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, ja situācija ir mainījusies un mediķu palīdzība tomēr nav nepieciešama. Tad šo brigādi operatīvi varam nosūtīt jau citos izsaukumos, nekavējot tās laiku, veltīgi meklējot iespējamo pacientu, kurš pats devies prom no notikuma vietas.