Raksts ir nevis par kādu specifiski kristīgu skatījumu uz laulības mērķiem vai indivīda un sabiedrības attiecībām, bet gan par to, kāds labums sabiedrībai no uzticīgām laulībām un stiprām ģimenēm.
Kādi esam
Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā. Patiesi brīnišķīgā. Cilvēces vēsturē vēl nebijušas materiālās labklājības laikā. Kas gan spētu uzskatīt visas bagātīgās svētības, kuras ik dienu varam baudīt un jau sen uztveram par pašsaprotamām?! Vēl nekad cilvēkam nav bijusi tik liela kontrole pār savu dzīvi, nekad iepriekš cilvēks nav varējis būt tik pašpietiekams.
Diemžēl kontrole pār apkārtni nāk kopā ar lāstu. Jo neatkarīgāks kļūst cilvēks, jo lielāks aug viņa «Es». Jo lielāks aug «Es», jo mazāki kļūst citi. Visa pasaule – gan cilvēki, gan lietas – pamazām pārvēršas par manu vajadzību apmierinātājiem. «Man patīk» vai «man nepatīk» kļūst par visu lietu mērauklu. Vispirms Es, tad pārējie.
Ir tāda pasaka par gulbi, līdaku un vēzi, kuri visi kopā mēģināja vilkt vezumu. Gulbis uz augšu, līdaka uz ezeru, vēzis atpakaļ, lai kur tas būtu. Katrs saskaņā ar savu «Es». Labi zināms arī viņu pūļu rezultāts. Vai cits stāsts. Viens no nežēlīgākajiem Āzijā piekoptajiem spīdzināšanas un nāvessodu veidiem bija saraušana gabalos. Rokas un kājas piesēja četriem ziloņiem, tad mudināja tos doties uz priekšu, katru uz savu debespusi.
Grūti izvērtēt, vai šodien Rietumu tik ļoti veicinātā «Es» kultūra ir vienkārši naiva neizpratne par to, kā viss darbojas, vai sabiedrības spīdzināšana un lēna nāves soda izpilde. Kā vezums nekust no vietas, un kā upuri sāpēs rauj gabalos, tāpat savtīgu, uz savu «Es» vērstu indivīdu kultūra bremzē visas sabiedrības harmonisku attīstību, tā vietā sējot sāpes un postu.
Kādiem būt
Kas vajadzīgs veselai, spēcīgai un radošai sabiedrībai? Nekas daudz un nekas neparasts. Vien tas, kas ļāvis pastāvēt un uzplaukt sabiedrībām visā cilvēces vēstures gājumā. Uzticīgas laulības un stipras ģimenes. Jā, bet tas jau vairs nav par «Es», bet gan par «mēs»! Kāds pārsteigums! Nekas šajā pasaulē nav par «Es»! Vienmēr ir tikai «mēs». Vienmēr! Neviens neienāk šajā pasaulē pats. Vecāki, ģimene, sabiedrība vienmēr ir pirms indivīda. Kopiena ir lielāka nekā indivīds, tai ir savi mērķi un uzdevumi. Tā neeksistē tikai indivīda vajadzībām. Savukārt indivīda kā sabiedrības daļas, uzdevums ir atrast savu vietu, lai darbotos citu un kopējam labumam.
Laulība un ģimene nav specifiski kristīgi, bet absolūti universāli sabiedrības institūti, visos laikos un visās zemes malās pastāvoši. Ko laulība un ģimene dod sabiedrībai? Pirmkārt, tā audzina «mēs», un nevis «Es» kultūru. Otrkārt, tā dod cilvēkiem un sabiedrībai tieši to, kas katram visvairāk vajadzīgs pilnvērtīgai, laimīgai un jēgpilnai dzīvei. Īsi par abiem.
Pirmkārt, nedz laulība, nedz ģimene nav par «Es» - ko es mīlu, kas man patīk, ko es gribu, bet gan par kalpošanu otram. Tās nav par manām tiesībām, šodien tik bieži dzirdamo vārdiņu, bet gan vispirms par maniem pienākumiem pret tuvākajiem. Sakot «jā, apsolu», valsts, vai Dieva priekšā, mēs apņemamies turpmāk dzīvot nevis sev, bet otram. Priekos un bēdās, rutīnā un grūtībās. Ne sev, bet laulātajam draugam. Kalpošana tuvākajam tiek pacelta nākamajā līmenī, kad mūsu dzīvē ienāk bērni. No ieņemšanas brīža, gaidot viņu dzimšanu, dienu un nakti rūpējoties par mums uzticētajām mazajām dzīvībiņām un pakļaujoties viņu vajadzībām, mūsu «Es» tiek formēts, lai dzīvotu citiem, kopienai un sabiedrībai.
Otrkārt, laulība ļauj gan sievietēm, gan vīriešiem dzīvot tieši viņiem atbilstošu dzīvi, bērniem tā rada drošu un stabilu vidi, lai augtu un mācītos, sabiedrībai tā sagatavo cilvēkus, kas gatavi nesavtīgi rūpēties arī par citu labumu. Lai kā pēdējo pārdesmit gadu laikā sludināta sieviešu un vīriešu vienādība, neatkarība, bezatbildība, visatļautība, un tā tālāk, vienlaikus veikti arī daudzi pētījumi, kas tikai apstiprina jau sen zināmās patiesības. Vīrieši un sievietes ir atšķirīgi. Turklāt lielākas atšķirības pretēji izplatītiem uzskatiem atrodamas ne jau zem jostas vietas, bet galvā.
Sievietes ir veidotas, lai būtu attiecībās, lai mīlētu un rūpētos. Lielum lielā daļa alkst attiecību, kurās esi mīlēta, un kurās vari būt sava vīra labākais palīgs. Vīra, kurš solījis savu dzīvi veltīt tavai laimei. Laulība sievietei dod drošību – gan emocionālu, gan fizisku, gan materiālu. Ģimene ļauj baudīt laimi mātei mierīgā paļāvībā, ka ir kāds, kas stāv un krīt par tevi un jūsu bērniem.
Savukārt vīriešiem nepieciešami uzdevumi, izaicinājumi, atbildība, mērķi, par kuriem vērts cīnieties. Laulība un ģimene ir atbilde uz šīm vajadzībām. Uzticībā un gādībā uzņemoties atbildību par sievu un bērniem, esot viņu balsts un paraugs, saprotot, cik liels uzdevums viņiem uzticēts, vīrieši piepilda šos izaicinājumus rūpēs par citiem laulībā un ģimenē.
Bērniem ģimene ir vissvarīgākais elements viņu personību formēšanās procesā. Bērni vislabāk mācās no piemēra, tieši no vecāku piemēra. Stabila un laimīga ģimene jau kopš bērnības liek pamatus viņu pašu dzīvei. Tieši ģimenē viņi iemācās, ko nozīmē būt vīram un sievai, kādām jābūt laulāto attiecībām, kā veikt vecāku pienākumus, kā sakārtot prioritātes un tā tālāk.
Ir daudz pētījumu, kas apstiprina vispārzināmo arī par to, no kā laulība un ģimene palīdz izsargāties. Laulātām sievietēm vidēji ir daudz mazāk emocionālo un pat veselības problēmu, tās daudz, daudz retāk pakļautas dažādiem vardarbības riskiem, viņu vidū ir daudz mazāk atkarību un pašnāvību, regulārākas un gan fiziski, gan emocionāli daudz augstvērtīgākas dzimumattiecības un tā tālāk. Laulātiem vīriešiem vidēji ir daudz mazāk iespēju iegūt seksuāli transmisīvās slimības, daudz mazāk emocionālu problēmu, retākas atkarības, nolaidīgs un dīkdienīgs dzīvesveids, daudz mazāk iespēju nonākt ieslodzījumā, beigt dzīvi pašnāvībā un tā tālāk.
Bērniem, kas aug stabilās ģimenēs, ir vidēji labāka gan fiziskā, gan emocionāla veselība, viņiem ir labākas sekmes un uzvedība skolā, mazāk problēmu ar stundu kavējumiem, ar alkohola un narkotiku lietošanu, ar agrīnām seksuālajām attiecībām, viņi ir veiksmīgāki, turpinot izglītību, un veido daudz stabilākas ģimenes. Laulība un ģimene dod to, kas katram cilvēkam vajadzīgs. Tās formē mūsu svarīgākās identitātes, tās dod mums dzīves jēgu un piepildījumu, tās sniedz laimi un gandarījumu, rūpējoties par mūsu mīļajiem, tās māca, ka patiesais prieks ir būt devējiem, ne tikai ņēmējiem.
Ko sabiedrība dod laulībai?
Ko laulība dod sabiedrībai? Pilsoņus, kas laimīgi savās dzīvēs, kas ir nesavtīgi, atbildīgi un ir mācīti rūpēties par citiem. Cilvēkus, ka dzīvo augstākām vērtībām nekā tikai «Es gribu» un «man patīk». Pilsoņus, kas ir gatavi ziedot savas prasmes, iemaņas, laiku un enerģiju visas tautas mērķiem, visas sabiedrības uzplaukumam. Pilsoņus, kuru klātbūtne ikvienu valsti padara par labāku vietu visiem.
Kā minēts, laulība un ģimene ir universālas, tās pieder pie Dieva iedibinātās radīšanas kārtības. Turklāt tieši laulība un ģimene ir vienīgās institūcijas, kuras Dievs Radītājs iedibināja pašā sākumā. No tām tālāk atvasināta valsts pārvalde, izglītības un ekonomiskās sfēras. Kur vien laulība un ģimene turētas godā, kur laulātie uzticīgi pilda pienākumus, Dieva svētību bauda gan atsevišķi cilvēki, gan visa sabiedrība. Mēģināt pierādīt, ka uzticīgas laulības un stipras ģimenes ir par svētību sabiedrībai, ir tikpat lietderīgs process kā mēģināt pierādīt, ka ūdens nāk par labu dzīvajai dabai.
Īstais jautājums ir nevis, ko laulība un ģimene dod sabiedrībai, bet gan - ko sabiedrība dod laulībai un ģimenei. Kopš seniem laikiem valdnieki un valdības ir dēvēti par tautas, nācijas tēviem un mātēm. Valdnieka amats ir atvasināts no ģimenes galvas pienākumiem. Tēvu uzdevums ir rūpēties par savējiem, visos veidos gādāt par viņu labklājību. Laulība un ģimene nepastāv valsts dēļ. Valsts pastāv, lai sargātu un rūpētos par laulību un ģimeni. Valsts, kas to nedara, iznīcina pati sevi. Turklāt mēs visi sirds dziļumos zinām, ka reiz būs jādod norēķins par to, kā esam pildījuši mums uzticētos pienākumus. Jo vairāk uzticēts, jo vairāk atprasīs.
Lai Dievs svētī un pamāca Latvijas valsts tēvus un mātes, lai norēķina dienā viņi varētu tīru sirdsapziņu atskatīties uz paveikto, zinādami, ka ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lai vezums tiktu vilkts, lai sabiedrību nerautu gabalos, lai stipras laulības un ģimenes būtu arī Latvijas valsts labklājības pamatā.