Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ginekoloģe Ilze Lietuviete man pastāstīja, ka tikko dzimis zīdainis ir bērns, bet pirms pusstundas viņš bija auglis. Valoda ir varena lieta. Pasaki to pašu citādi, un skan daudz labāk. Sakām «grūtniecības pārtraukšana» – un nemaz neizklausās tik briesmīgi. Varam par to uzrakstīt eseju un nepieminēt, ka runājam par cilvēkbērna nogalināšanu, kuram pukst sirds. Bērns var palocīt savus mazos loceklīšus un savilkt dūrītes. Viņš var kustēties un sajust sāpes. Dažu no šiem bērniem iznīcina ar vakuuma metodi. Apmēram 30 reižu spēcīgāks vakuums nekā parastajā putekļusūcējā sarausta viņu ķermeņus gabalos. Dažreiz ērtības labad viņiem iepriekš sadragā galvaskausu. Citus nonāvē ar cilpveidīgu nazi, vispirms nogriežot šiem bērniem galvu un pēc tam izņemot viņus no mātes klēpja pa gabaliem. Lietojot sāls metodi, daļu augļa ūdens aizstāj ar koncentrētu sāls šķīdumu. Pēc katra norīta malka un elpas vilciena bērns raustās konvulsijās. Viņa smadzenēs sākas asiņošana. Ādas virskārta nolobās, pārējā paliek jēla un saplaisājusi. Pēc dažām stundām var atnākt mokpilnā nāve, taču, kad pēc dažām dienām mātei sākas sāpes, gadās, ka pasaulē nāk vēl dzīvs, bet jau mirstošs bērns. Ja grūtniecības laiks šīm vai līdzīgām metodēm ir jau par lielu, paliek iespēja izdarīt histerotomiju – kaut ko līdzīgu ķeizargriezienam, kura mērķis ir nevis glābt bērnu, bet – viņu nogalināt. Ķirurģiski atverot mātes dzemdi, no tās gandrīz vienmēr izņem dzīvu bērnu. Varbūt viņš pat raud, taču viņu pamet nāvei. Dažus bērnus apzināti nosmacē, citus noslīcina vai nogalina līdzīgā veidā. Latvijā tas notiek piecdesmit reizes dienā.

Melnā etiķete «Vīrietis»
Man žēl, ja ar šīm detaļām esmu kādu satraucis. Taču, ja domājam, ka aborts ir risinājums, tad vajadzētu būt arī pietiekami aukstasinīgiem un paskatīties savai patiesībai acīs – acīs pēc mūsu pieprasījuma un ar mūsu atbalstu nogrieztajām bērnu galvām. Var, protams, to nedarīt, bet meklēt labskanīgākus vārdus. Tad aborts ir vienkārši sievietes izšķiršanās, ko darīt ar savu ķermeni un par to uztraukties ir demagoģija un vīriešu šovinisms. Ja es, pasarg' Dievs, vēl būtu pieminējis bausli «Tev nebūs nokaut!», tas būtu reliģisks fanātisms un farizejiska Bībeles interpretācija. Valoda tiešām ir varena lieta! Piekarini tikai vajadzīgās etiķetes un pat vēlēšanās paklausīt Dievam vai žēlums par nobendētu bērnu izklausīsies pēc netikuma. Pat sievietes, kas piketē pret abortiem, ierindosies to vidū, kuras nekad nav dzemdējušas vai stāvējušas izvēles priekšā, bet kam ir ērta bezdievīga vīriešu morāle. Atšķirīgs viedoklis kļūst par lielu naidu. Un tad vēl tā lielā, melnā etiķete ar vienu vārdu – vīrietis.

Acīmredzot nest sevī dzīvību ir tiešām vienreizējs pārdzīvojums. Daža sieviete tādēļ nepieļauj pat domu, ka arī vīrietim Dievs varētu būt piešķīris kādas izjūtas bērna ieņemšanas, veidošanās un dzimšanas priekšā. Ka pretošanās abortiem varētu būt izpausme nevis vīriešu kārei dominēt pār sievieti, bet viņa arhetipiskajai misijai aizsargāt bērna dzīvību. Šādas sievietes ir pārliecinātas, ka vīrietis nespēj aptvert dzīvības noslēpumu dziļumus, kas viņām atklāti, bet izprast vīrieti nav vērts pat censties, jo tāpat tur nekā nav. Viņš derīgs labi ja alimentu maksāšanai.

Vīrieši, saudzējiet un glabājiet savas sievietes! Ja sieviete kādreiz, kaut kā, kaut kad tiek ievainota savā sievietībā, var gadīties, ka viņa pāriet robežu, aiz kuras beidzas sieviete un vīrietis kā viena miesa, un sākas sieviešu tauta savos ierakumos un tranšejās. Tur vīrietis ir nevis draugs vai ģimenes galva, bet apspiedējs un konkurents. Tur Dieva vārds ir ne tas, kas Bībelē, bet tas, kas gandarī sievietību. No turienes gandrīz nekad neatgriežas. «Kyrie eleison!»

Kādēļ sievietes izšķiras par abortu?
Atceros sešpadsmitgadīgu meiteni, kura uz ārstes jautājumu, kādēļ viņai gada laikā jau trešais aborts, atbildēja: «Dakter, es taču eju uz dejām!» Droši vien tik triviāli iemesli negadās pārāk bieži? Taču vai aborta motīvi vienmēr ir tik smagi, ka atsver brutāli nogalināto bērnu moku pilno nāvi? Vai kaut kas to vispār var atsvērt? Par visiem argumentiem, kas tiek piesaukti legālo abortu aizstāvībai, varētu diskutēt, taču ko nu vairs. Deputāti ir balsojuši, «vaša vzjala», kā saka krievi. Nu Latvijā piecdesmit bērnus ik dienas nogalinās likuma ietvaros, varbūt pat ar tīru sirdsapziņu. Bet ja kaut uz mirkli pieļaujam iespēju, ka tur augšā varētu būt Dievs un mēģinām iedomāties, cik daudz asiņu brēc uz debesīm... Latviešu tautai bija iespēja pateikt nē šim bērnu slaktiņam, taču tā pateica jā. Varam jau turpināt kalt plānus par latviešu valodas nostiprināšanu, bet nedomāju, ka no šā asins lēmuma kā tauta atlabsim. Kad prezidents izsludinās par likumīgu to, ka viens cilvēks var izlemt nogalināt otru, es droši vien pievienošos to pulkam, kas iestājas par Okupācijas muzeja nojaukšanu. Būtu tīrā divkosība kopt šādu muzeju un atzīmēt tik daudzas upuru piemiņas dienas, ja ne krustneši, ne fašisti, ne komunisti mums nav darījuši neko vairāk par to, ko atzīstam par likumīgu paši pie saviem bērniem.

Nojaušu, ka arī man kādā stērbelē karājas etiķete – runā fanātiskā naidā kā tāds, kas nekad nav stāvējis izšķiršanās priekšā. Es nejūtu ne lielu, ne mazu naidu, tikai žēlumu un sēras. Un es esmu stāvējis izšķiršanās priekšā. Kad ārstu konsīlijs man divdesmit septiņu gadu vecumā pateica, ka mans gaidāmais bērns piedzims fiziski un garīgi kropls un ka jāizdara aborts, manas būtnes nekristītā daļa ļoti, ļoti gribēja piekrist. Man likās, ka visa mana atlikusī dzīve tiek sakropļota un ka tas ir nežēlīgi un negodīgi. Vienīgais, kas deva spēku tikt tam pāri un kam mūsu meita var pateikties par dzīvību, bija manas sievas un mana farizejiskā attieksme pret bausli «Tev nebūs nokaut!» un paļāvība, ka Dievs dos spēku izturēt visu, ko uzņemamies, Viņam paklausīdami. Tai laikā mēs par paļaušanos un par Dieva žēlastību uzzinājām vairāk nekā visos sprediķos kopā.

Nometot krustu, var nomest arī pestīšanu
Reiz lasīju kādas sievietes stāstu par viņas dramatiskajiem dzimšanas apstākļiem. Viņas vecāku, amerikāņu misionāru mājās kādā Dienvidamerikas ciemā ielauzās kaujinieki. Tie sasēja vīru un viņa acu priekšā izvaroja sievu. No šā nozieguma piedzima meitenīte. Pēc gadiem, būdama jau pieaugusi, viņa rakstīja: «Katru nakti, guļot sava vīra rokās, es izjūtu bezgalīgu pateicību pret saviem kristīgajiem vecākiem, kas ļāva man piedzimt.»

Iemesli, kādēļ sievietes izšķiras par abortu, var būt ļoti smagi. Es ļoti labi varu saprast, kādēļ sekularizētā sabiedrība tik ļoti vēlas saglabāt iespēju to izdarīt bez kavēkļiem. Taču mums, kristiešiem, ir iespēja uz to paskatīties citādi. Dievs mums ir devis ne tika bausli «Tev nebūs nokaut!», ne tikai aicinājumu aizliegt sevi, ņemt savu krustu un sekot Viņam, bet arī apsolījumu būt mums vistuvāk dzīves traģiskajos un grūtajos brīžos. Tādēļ mums ir daudz labāks iemesls, kā pasaulei atdarīt savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti (Salamana pamācības, 31:8). Ja mēs to nedarīsim – kurš tad lai to darītu? Daudzas sievietes iestājas par abortu legalizāciju tādēļ, ka pašas ir reiz par to izšķīrušās un tagad nespēj abortu atzīt par bērna nonāvēšanu. Taču Dieva piedāvātais veids, kā tikt galā ar savu pagātni, ir nevis tās noklusēšana un apslēpšana, bet grēksūdze. Nav tāda grēka, ko Dievs nevarētu piedot Kristus dēļ. Nav tādas vainas, par kuru Dievs negribētu atjaunot sirdsmieru. Taču mieru un piedošanu dos nevis abortu legalizācija, bet absolūcija, evaņģēlijs un sakramenti. Jēzus teica – nāciet pie Manis, es jūs gribu atvieglināt. Kas pie Manis nāk, to es patiesi neatstumšu.

Kad Dievs radīja vīrieti un sievieti, viņš vīrietim uzticēja būt ģimenes galvam. Tas nozīmē – būt galvenajam atbildīgajam Dieva priekšā par svarīgākajiem lēmumiem abu attiecībās. Lai Dievs ir vīrietim žēlīgs, ja viņa nesavaldības, bezatbildības un neuzticamības dēļ ir jāmirst bērniem. To asinis nāks pār viņa galvu. Vīrišķības pazīme ir nevis neapvaldīta potence, bet savaldība un atbildība. «Kyrie eleison!»